Job 17
1 Mans gars ir salauzts, manas dienas izsīkušas – kapi man!
2 Vai neesmu izsmieklā likts? Viņu ņirgās man kavējas skatiens!
3 Galvo pats sev par mani! Kurš cits sitīs man saujā?
4 Viņu sirdis tu esi saprātam slēdzis, tad jau tu viņus nepaaugstināsi!
5 Kas draugus savtīgi nosūdz, tā dēliem acis izīgs!
6 Viņš mani licis tautām par parunu, par tādu, kam vaigā spļauj, esmu kļuvis.
7 No bēdām acis man tumst, visi mani locekļi kā ēnas.
8 Taisnie iztrūcinātos par to, un šķīstais noskaistos uz bezgodi.
9 Taisnais turēsies uz sava ceļa, kam tīras rokas, tas pieaugs spēkā!
10 Nu visi nāciet vēlreiz pret mani! Tik nerodu gudra jūsu vidū –
11 manas dienas ir garām, mani nodomi prom, manas sirds alkas –
12 tās darītu nakti par dienu, gaisma nāktu tūlīt pēc tumsas.
13 Ja kapu es cerētu sev par namu, ja tumsā uzklātu cisas,
14 sacītu bedrei: tu mans tēvs! – un tārpam: mana māte un māsa! –
15 Kur tad būtu mana cerība? Kurš manu cerību ieraudzītu?
16 Vai tā nokāps man kapā līdzi? Vai mēs kopā gulsimies pīšļos?”