1Tverieties, Benjāmina dēli no Jeruzālemes, Tekoā pūtiet ragu un pār Bēt-Keremu dedziet nelaimes zīmi, jo no ziemeļiem slejas ļaunums un liels posts.
2Mīlīga gan un maiga ir Ciānas meita – bet izdeldēšu!
3Pār viņu nāks gani ar saviem avju pulkiem, tie uzslies ap viņu teltis un ganīs, kur gribēs.
4Svētījiet kauju pret viņu! Uzbrūkam dienvidū! Vai! mums, jo diena jau griežas uz galu, jau izstiepjas vakara ēnas.
5Celieties, uzbrūkam naktī, sagraujam viņas mūra pilis!
6Jo tā saka Pulku Kungs: “Cērtiet kokus un uzberiet ap Jeruzālemi aplenkuma valni! – šai pilsētai jātop piemeklētai tās varmācības dēļ!
7Kā aka glabā ūdeni svaigu, tā viņa saglabā ļaunumu! Tur dzird apspiešanu un varasdarbus, manā priekšā vienmēr ir sērgas un rētas!
8Topi brīdināta, Jeruzāleme, kamēr es tev neesmu palicis svešs, kamēr vēl neesmu pārvērtis tevi par izpostījumu, par zemi, kur neviens nedzīvo.”
9Tā saka Pulku Kungs: “Kā vīnogas lasīdams pārlasi Israēla pārpalikumu, atkal un atkal liec savu roku pie stīgām kā vīnkopis.”
10Uz ko lai es runāju, ko lai brīdinu, ka dzird, redzi, tiem ir neapgraizīto ausis un tie klausīties nespēj, redzi, Kunga vārdi tiem par izsmieklu, tie viņiem netīk.
11Es, pilns Kunga dusmu, knapi turos izliet tās pār bērniem ielās un pār jaunekļu pulku, jo gan vīrs, gan sieva tiks sagūstīti, gan vecis, gan tas, kam papilnam dienu.
12“Viņu mājas iemantos citi, tie dabūs gan viņu laukus, gan sievas, jo es izstiepšu savu roku pār tiem, kas mīt šajā zemē,” saka Kungs.
13“Gan mazi, gan lieli – visi tīko pēc netaisnas mantas, gan pravietis, gan priesteris – visi krāpjas!
14Manas tautas brūci tie tik apārstē, tie saka: miers, miers, bet miera nav!
15Nu tie apkaunoti, jo tie darīja preteklību, kauna tie nepratās, goda tie nezināja, – tādēļ tie kritīs kritējiem līdzi, tie klups, kad tos piemeklēšu,” saka Kungs.
16Tā saka Kungs: “Uz ceļa stājiet un raugiet, prasiet pēc mūžsena gājuma – kur ir labais ceļš? Tad ejiet pa to! Atrodiet savām dvēselēm rimtu vietu! Bet viņi teica: mēs neiesim!
17Es tiem iecēlu sargus: klausieties raga skaņās! Bet viņi teica: mēs neklausīsimies.
18Tādēļ klausieties, tautas, un sapulce, zini, kas viņiem būs!
19Klausies, zeme, redzi, es nesu šai tautai ļaunu – tas viņu nodomu auglis, jo manos vārdos tie neklausījās un manu bauslību nopaļāja.
20Kam man šis vīraks, kas atvests no Šebas, vai labās smaržu niedres no tālām zemēm, jūsu sadedzināmie upuri man netīk un jūsu upuri man nav saldi!”
21Tādēļ tā saka Kungs: “Redzi, es likšu šai tautai klupšanas akmeņus, un tā pār tiem klups – tēvi kopā ar dēliem un kaimiņš ies bojā ar kaimiņu!”
22Tā saka Kungs: “Redzi, no ziemeļu zemes nāk tauta, no zemes nostūriem šurp taisās liela cilts!
23Loku un bozi tie tver, tie ir cieti, tiem līdzjūtības nav, viņu balss šņāc kā jūra, uz zirgiem tie jāj jau sarindojušies kaujai – pret tevi, Ciānas meita!”
24Mēs dzirdējām baumas par to, mums nošļuka rokas, mūs sakampa sāpes kā dzemdētāju.
25Uz lauka nenāc, uz ceļa neej, jo naidniekam zobens – visapkārt šaušalas.
26Mana tautmeita! Joz maisu, vārties pīšļos, sēro kā par vienīgo dēlu un vaidi rūgtās žēlabās, jo pār mums piepeši nāks postītājs!
27“Es tevi darīju par tādu, kas pārbauda metālu, par cietoksni manā tautā – lai tu zini un iztausti viņu ceļus.
28Viņi visi ir pilni spīts, staigā žvankstēdami, – kā varš un dzelzs! – viņi visi ir postītāji!”
29Plēšas sveilē, no uguns sanāk svins, velti kausēts – ļaunie nav atšķirti nost!
30Uz viņiem sauks: nederīgs sudrabs! – jo tos atmetis Kungs.