1Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi.
2Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido!
3Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!”
4Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem.
5Un es teicu: “Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!”
6Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra.
7Viņš pieskārās manai mutei un teica: “Redzi, tā pieskaras tavām lūpām – noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!”
8Un es dzirdēju Kungu sakām: “Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?” Tad teicu: “Es te, sūti mani!”
9Un viņš teica: “Ej un tā saki tautai: dzirdēt jūs dzirdat, bet nesaprotat, redzēt jūs redzat, bet nesajēdzat!
10Tauka šai tautai sirds, ausis tiem biezas, acis salipušas, ar acīm tie neredz, ar ausīm tie nedzird, ar sirdi tie nesaprot – neatgriežas un dziedēties negrib!”
11Un es teicu: “Cik ilgi, Kungs?!” Un viņš teica: “Līdz viss būs izdeldēts – pilsētās ne iemītnieka, mājās ne cilvēka, un zeme izdeldēta kā postaža!
12Kungs cilvēkus padzīs, un zeme pagalam būs pamesta,
13kaut desmitā daļa būs atlikusi, tā atkal tiks izsvelta kā terebinte, kā ozols, līdz celmam nocirsta – tomēr svēta sēkla šis celms!”