1Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņemtu pie sirds, uzticamo vīru aizrauj, bet neviens pat nemana, ka nelaime aizrāvusi taisno!
2Bet iemantos mieru tas, kurš gājis taisnu ceļu, un atdusēs savā guļvietā.
3Bet jūs, nu panāciet šurp, zīlnieces dēli un laulības pārkāpējas bērni!
4Par ko jūs ņirdzat? Par ko plešat savu muti? Ko karināt mēli!? Vai tad jūs neesat grēka bērni un melu dēli?
5Zem ozoliem jūs tvīkstat kaislē un zem katra zaļoksna koka, jūs nokaujat savus bērnus ielejās un klinšainās aizās!
6Ielejas akmeņiem tiek tavs pienesums, tiem, tiem – tava loze! Jo tiem tu lēji lejamo upuri, tiem pienesi labības dāvanu – vai lai palieku ar to mierā?!
7Augstā un stāvā kalnā tu uzklāji savu gultu – tur tu kāpi dedzināt kaujamo upuri!
8Pie durvīm un to apmales tu pieliki dievekļu zīmes, mani atmetot, tu kāpi tur, plati atsedzi savu gultu! Kuru gultas tev tīk – ar tiem tu līgsti, to kailumā lūkojies!
9Pie ķēniņa tu klīdi ar eļļu, biji dāsna ar smaržām, tālu savus vēstnešus sūtīji, līdz pat šeolam noslīgi!
10Pagurusi no tālajiem ceļiem, vis nesacīji: tas velti! – tavām rokām atradās spēks, par vājinieci nepaliki!
11No kā tu bijies un baidījies, kad meloji? Mani tu neatcerējies, pie sirds vis neņēmi, – vai es mūžam necietu klusu, tev nebija manis jābīstas!?
12Es teikšu, kas tava taisnība un tavi darbi, – tie tev vis nelīdzēs!
13Kad brēksi, lai elki tevi glābj, tos visus sakamps vējš, sagrābs dvesma – bet, kas glābjas pie manis, tas iemantos zemi, tam tiks mans svētais kalns!
14Tad teiks: “Līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, nost šķēršļus no manas tautas ceļa!”
15Jo tā saka Augstais un Dižais, kas dzīvo mūžam – Israēla Svētais ir viņa vārds: “Es mītu augstumos un svētumā un arī pie tiem, kas satriekti, kam noplacis gars, lai ar garu dzīvinātu noplakušos, lai dzīvinātu sirdī satriektos!
16Ne uz mūžiem es turēšu strīdu, ne uz visiem laikiem es dusmošu – tad manā priekšā nonīktu ikviena dvēsele, ikviens, kam dvaša, ko es radījis!
17Par mantrausības grēku es dusmoju, es viņu situ, apslēpos, dusmoju, bet viņš atkal turp, kur sirds velk!
18Es redzēju viņa gaitas, bet es dziedēšu viņu, es vadīšu viņu. Sērotājiem
19radīšu lūpu augli – mieru, tik mieru tālam un tuvam,” saka Kungs, “es dziedēšu viņu!
20Bet ļaundari bango kā jūra, klusēt tie nevar, tie uzbango savos ūdeņos dūņas un dubļus!
21Nav miera, saka mans Kungs, nav ļaundariem miera!”