1“Zemē, pīšļos sēdi, jaunava, Bābeles meita, sēdi zemē, ne tronī, kaldiešu meita! Tevi vairs nesauks par mīļo un maigo!
2Ņem dzirnas un mal miltus, novelc savu apsegu, noģērb savas drānas, lai tev plikas ciskas, kad bridīsi pāri upei!
3Lai tavs plikums top redzams, lai redz tavu kaunu, – es nu atriebšos un cilvēka netaupīšu!”
4Mūsu Izpircējs, Pulku Kungs ir viņa vārds, Israēla Svētais! –
5“Mīti klusumā un dzīvo tumsā, kaldiešu meita, tevi vairs nesauks par valstību kundzi!
6Es noskaitos uz savu tautu, es sagānīju savu mantojumu – es to atdevu tavās rokās, bet tu tiem žēlsirdību neizrādīji: pat vecam tu uzkrāvi savu smago jūgu!
7Tu sacīji: uz mūžiem es būšu kundze, uz visiem laikiem! – Tas tev vis prātā nebija – savu galu tu neapdomāji!
8Nu klausies, baudkārā, kas drošībā mīti, kas savā prātā domā: es tik un nevienas citas, es atraitnēs nesēdēšu, es bezbērne nebūšu!
9Nu abas lietas tev tiks vienā dienā – tu būsi bezbērne un atraitne! Tās nāks pār tevi, kaut tev daudz burvestību, kaut tava vārdošana ir stipra!
10Paļaudamās uz savu ļaunumu, tu saki: neviens mani neredz! – Bet tava gudrība un zināšana tevi pievīlušas, kaut savā sirdī teici: es tik, un nevienas citas! –
11Pār tevi nāks ļaunums, pret to tu vārdus nezini, tev uzkritīs nelaime, to novērst tu nevarēsi – piepeši pār tevi nāks posts, ko tu pat nenojaut!
12Ņemies ar savu vārdošanu un daudzajām burvestībām, ar kurām jau kopš jaunības esi ņēmusies, varbūt tev paveiksies, varbūt vēl kādu iebaidīsi!
13Tevi nogurdinājuši daudzie padomnieki, lai tad nāk un glābj tevi debesu vērotāji, tie, kas lūkojas zvaigznēs, tie, kas ik mēnesi izzina, kam jānāk pār tevi!
14Re, tie ir kā salmi, ko uguns aizdegusi, tie nevar glābt paši sevi no liesmu mutes – nav ogļu, kur sildīties, nav uguns, pie kā pasēdēt!
15Tādi pret tevi būs tie, ar ko tu noņēmies, kas ar tevi jau kopš jaunības pinušies – katrs uz savu pusi tie klīst, nav, kas tevi glābj!”