1Tagad klausies Jēkab, mans kalps, un Israēl, mans izredzētais,
2tā saka Kungs, tavs Radītājs, kas tevi no mātes klēpja veidojis, viņš tev palīdzējis: nebīsties, mans kalps Jēkab, Ješurūn, mans izredzētais!
3Kā es izleju ūdeni pār sausu zemi un straumes pār kalšņu, tāpat es izliešu savu Garu pār taviem pēcnācējiem un savu svētību pār tiem, kas celsies no tevis,
4tie sadīgs kā zāle, kā vītoli pie ūdens straumēm,
5viens sacīs: es Kungam! otrs sauksies: Jēkaba vārdā! cits ar savu roku rakstīs: Kungam! – un nēsās Israēla vārdu.
6Tā saka Kungs, Israēla Ķēniņš, Izpircējs, Pulku Kungs: es esmu pirmais, un es esmu pēdējais, nav cita Dieva bez manis!
7Kurš ir kā es? – lai runā, lai saka un izklāsta – kopš es iedibināju mūžīgo tautu līdz pat tam, kas vēl nāks, – lai stāsta! –
8Nebīsties un nebaiļojies – vai jau izsenis es neesmu tev to sacījis un sludinājis, un jūs esat mani liecinieki –, vai ir vēl kāds cits Dievs bez manis!? Nav citas klints, es nezinu tādu!”
9Visi, kas darina tēlus, ir niekkalbji, viņu dārgumi tiem neko nedod, viņu liecinieki neko nav redzējuši, un tie nezina, ka paliks kaunā!
10Kas darinās dievus un lies tēlus, kuri nedod nekādu labumu, –
11tie paši un viņu biedri tiks kaunā, un amatnieki tik cilvēki vien, lai tie visi sapulcējas un nostājas – visi nobīsies un paliks kaunā!
12Kalējs ar sitamo uz oglēm darina, ar āmuru veido to, ar savu stipro roku sastiprina; bet, kad izsalcis, tad nav spēka, ja ūdeni nepadzeras, tad pagurst!
13Kokgriezējs nostiepj auklu, ar irbuli izzīmē, ar grebli izgrebj, ar cirkuli apvelk un taisa to pēc cilvēka veidola, pēc cilvēka krāšņuma – lai mīt mājā!
14Viņš cērt sev ciedrus, ņem cipresi vai ozolu, kas mežā starp kokiem uzaudzis, iestāda egli, un lietus to audzē,
15tas ļaudīm ir kurināmais, to ņem un sildās vai dedzina un cep uz tā maizi, arīdzan uztaisa par dievu un zemojas tam, darina tēlu un krīt zemē tā priekšā!
16Pusi sadedzina ugunī, lai paēstos gaļu, cep liesumu un ēd līdz sātam, ņem siltumam un saka: heijā! Man silti, es redzu, kā kuras!
17Bet atlikumu uztaisa par dievu un elku, krīt zemē tā priekšā un zemojas tam, pielūdz un saka: glāb mani, tu esi mans dievs!
18Viņi nezina un nejēdz, acis tiem aizdarītas, ka neredz, un sirdis – ka nesaprot!
19Nevienam tas nenāk ne prātā, neviens neatzīst, neapjēdz un nesaka: pusi es sadedzināju ugunī, cepdams uz oglēm maizi, cepu gaļu un ēdu, bet to, kas palika pāri, uztaisīju par pretekli un zemojos koka kluča priekšā!
20Kas pārtiek no pīšļiem, tas savu sirdi paļauj maldiem, tas nevar pats sevi glābt, tas neteiks: vai ne meli pie manas labās rokas?
21Atceries to, Jēkab un Israēl, jo tu mans kalps, es tevi radīju, tu mans kalps, Israēl, es tevi neaizmirsīšu!
22Kā mākoni es aiztrencu tavus noziegumus, kā dūmaku tavus grēkus – atgriezies pie manis, es tevi esmu izpircis!
23Dziediet debesis, jo Kungs rīkojas, līksmojiet, zemes dzīles, lai izlaužas gaviles ik kalnam un visiem kokiem mežā, jo Kungs izpircis Jēkabu un viņš tiks daudzināts Israēlā!
24Tā saka Kungs, tavs Izpircējs, kas tevi veidojis kopš mātes klēpja: “Es, Kungs, esmu radījis visu, viens pats izstiepis debesis un izpletis zemi – kas bija kopā ar mani?! –
25Kas liek pievilties krāpnieku zīmēm, kas pareģu darbus sagandē, kas gudriem spēj stāties pretī un viņu zināšanu piemuļķo?!
26Kas piepilda savam kalpam solīto, kas savu vēstnešu sacīto apstiprina, kas saka Jeruzālemei: tā būs apdzīvota! – un Jūdas pilsētām: jūs atkal uzcels, jūsu drupas es atkal uzsliešu!
27Kas saka dzīlei: kalsti! Tavas upes es nosusināšu!
28Kas saka par Kīru: viņš ir mans gans, viņš pildīs manu gribu, – un sacīs Jeruzālemei: atkal tu tiksi uzcelta! – un templim: tev atkal liks pamatus!”