1“Redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu, mans izredzētais, kas manai dvēselei tīk, – es viņam devu savu Garu, viņš nesīs tautām tiesu!
2Viņš nebrēks un neklaigās, ielās nedzirdēs viņa balsi,
3aizlauztu niedri viņš nenolauzīs, kvēlošu degli viņš nenodzēsīs, uzticīgi viņš nesīs tiesu!
4Viņš nebūs nedz salauzts, nedz slābs, iekams nepiepildīs tiesu uz zemes – uz viņa bauslību cerību liek jūras salas!”
5Tā saka Dievs Kungs, kas radījis debesis un tās izpletis, kas izplājis zemi un to, kas tur dīgst, kas dod dvašu ļaudīm uz tās un garu tiem, kas staigā pa to!
6“Es esmu Kungs, es tevi taisnībā saucu, es tevi tveru pie rokas, sargu tevi un ieceļu tevi par derību tautai, par gaismu visām tautām!
7Lai atdarītu acis akliem, lai no spaidiem izvestu ieslodzītos, kas tumsā mīt!
8Es esmu Kungs – tas ir mans vārds, savu godu nevienam es nedošu, nedz savu slavu elkiem!
9Iepriekšējās lietas ir piepildījušās, un tagad es vēstīšu jaunas, pirms tās notiek, – es tās darīšu jums zināmas!”
10Dziediet Kungam jaunu dziesmu, slavējiet viņu no zemes malām, jūs, kas dodaties jūrā, un visi, kas tur mīt, un piekraste un tās iemītnieki!
11Lai skandē tuksnesis un tā pilsētas, arī ciemi, kur Kēders mīt, gavilējiet, klinšu iemītnieki, no kalnu virsotnēm klaigājiet!
12Lai Kungam dod godu, lai viņa slavu teic jūras piekrastē!
13Kungs kā spēkavīrs iziet, kā karavīrs rieš savu kvēli, tiešām viņš rēc un aurē, pret saviem naidniekiem viņš varens!
14“Mūžam es valdījos, es klusēju un atturējos – kā dzemdētāja es kliegšu, sēkdams un elsdams!
15Es noplicināšu kalnus un pakalnus, visu zelmeni izkaltēšu, pārvērtīšu upes par sērēm un nosusināšu dīķus!
16Aklos es vedīšu pa ceļiem, ko tie nepazīst, pa takām, ko tie nezina, es viņus vadīšu, tumsu to priekšā vērtīšu gaismā un grambas līdzenumā – tā es darīšu un neko nepametīšu!
17Tad atkāpsies un paliks kaunā tie, kas uz elkiem paļaujas un kas lējumiem saka: jūs esat mūsu dievi!
18Kurlie, klausieties! Aklie, skatiet, ka ieraugāt!
19Kurš vēl ir tik akls kā mans kalps un kurls kā manis sūtītais vēstnesis, kurš ir tik akls kā mans uzticamais un tik akls kā Kunga kalps?!
20Tu gan redzi daudz, bet nepamani, ausis vaļā, bet nedzird!”
21Kungs kāroja viņa taisnības dēļ padarīt bauslību lielu un diženu, –
22bet tā ir aplaupīta un aptīrīta tauta, tie visi ir notverti alās un cietumu namos ieslēgti, par laupījumu tie kļuvuši, un nav kas tos glābj, par guvumu, un neviens nesaka: atdodiet! –
23Kurš no jums var uzklausīt šo, lai ausās un klausās nākamībai!
24Kas nodeva sirotājiem Jēkabu un Israēlu laupītājiem – vai ne Kungs, pret kuru mēs grēkojuši! – un tie vēl negrib staigāt viņa ceļos un klausīt viņa bauslībai!
25Tad viņš pār to izlēja savu dusmu kvēli un cīņas sparu, dedza uguni tam visapkārt – bet tas neapzinājās, sveilēja viņu – bet tas neņēma vērā!