1Redzi, taisnībā valdīs ķēniņš, un pēc tiesas lems augstmaņi!
2Ikviens taps kā pavēnis, kā patvērums no negaisa, kā ūdens straumes sausumā, kā varenas klints ēna pagurušai zemei.
3Redzīgajiem acis netiks aizdarītas, dzirdīgo ausis ieklausīsies,
4aušīgiem sirdis sajēgs, un stostīga mēle sāks runāt skaidri,
5nelgu vairs nesauks par dižu, un blēdi vairs neturēs cienījamu,
6jo nelga tik neldzības gvelž un viņa sirds dara ļaunu, lai piekoptu bezdievību un runātu aplam par Kungu, lai to, kas badā, vēl patukšotu, lai slāpstošam atrautu valgmi!
7Blēža rīks – ļaundarība, un viltu viņš kaļ, lai nabagos melu vārdiem putinātu, kur trūcīgā vārdos taču taisnība!
8Bet diženam dižena padoms – tāds dižumā balstās!
9Aušīgās sievas, celieties, klausieties manu balsi! Pašpaļāvīgās meitas, sadzirdiet manus vārdus!
10Nepaies ne gads, kad jūs trīcēsiet, drošules, jo vīna raža būs cauri un vairs nebūs ko vākt!
11Drebiet, aušas, trīciet, drošules, plēsiet drānas un palieciet kailas, joziet sev maisu ap gurniem!
12Sitiet sev sērās pie krūtīm par tīkamiem laukiem, par auglīgiem vīnakokiem,
13par manas tautas zemi, kur dadži un ērkšķi slejas, par visiem līksmajiem namiem, kas prieka pilsētā!
14Jo pils nu pamesta, trokšņainā pilsēta atstāta, pakalns un sargtornis uz mūžiem grimuši čūkslājā, mežēzeļiem par prieku un lopiem par ganībām,
15līdz no augšienes pār mums izlies Garu – tad tuksnesis kļūs par auglīgu zemi un auglīgu zemi turēs par mežu!
16Tad tuksnesī mitīs tiesa un taisnība auglīgā zemē dzīvos,
17tad taisnība atnesīs mieru, taisnība dos mieru un paļāvību uz mūžiem!
18Mana tauta mitīs miera pļavās, drošās mājvietās un rimtās miera vietās,
19kad krusa sakapās mežu un pilsēta tiks pagalam pazemota!
20Svētīti, jūs visi, kas pie ūdeņiem sējat, jūs varat atpīt vēršu un ēzeļu kājas!