1Kad pienāca septītais mēnesis, Israēla dēli no savām pilsētām visi kā viens tika sapulcināti Jeruzālemē.
2Tad cēlās Jozua, Jehocādāka dēls, ar saviem brāļiem priesteriem un Zerubābels, Šaltiēla dēls, ar saviem brāļiem un uzcēla altāri Israēla Dievam, lai upurētu sadedzināmo upuri, kā rakstīts Dieva vīra Mozus bauslībā.
3Viņi uzcēla altāri vecajā vietā, jo baidījās no apkārtējo zemju tautām, un upurēja Kungam sadedzināmo upuri gan no rīta, gan vakarā.
4Viņi svinēja Būdiņu svētkus, kā bija noteikts, un dienu no dienas pienesa sadedzināmo upuri, kā katrai dienai bija noteikts.
5Arī pēc tam turpināja pienest sadedzināmo upuri – jaunajos mēnešos un visos svētkos, kurus svētīja Kungam, un pienesa arī labprātīgos upurus Kungam.
6Sadedzināmos upurus Kungam sāka pienest no septītā mēneša pirmās dienas, lai gan Kunga tempļa pamati vēl nebija likti.
7Viņi deva naudu akmeņkaļiem un amatniekiem, ēdienu, dzērienu un eļļu sidoniešiem un tīriešiem, lai tie pa jūru uz Jafu vestu ciedru kokus, kā Persijas ķēniņš Kīrs bija pavēlējis.
8Otrajā gadā, kopš tie bija atgriezušies pie Dieva nama Jeruzālemē, gada otrajā mēnesī to sāka atjaunot Zerubābels, Šaltiēla dēls, un Jozua, Jehocādāka dēls, un arī viņu pārējie brāļi – priesteri, levīti un visi, kas no gūsta bija atgriezušies Jeruzālemē. Levītus, kuriem bija divdesmit gadu un vairāk, viņi iecēla par Kunga nama darbu uzraugiem.
9Jūdas dēli bija kā viens vīrs – Jozua ar saviem dēliem un brāļiem, un Kadmiēls ar saviem dēliem – viņi uzraudzīja Kunga nama darbu veicējus, un to darīja arī levīti, Hēnādāda dēli, viņa dēli un brāļi.
10Kad celtnieki lika Kunga nama pamatus, priesteri savos tērpos un ar taurēm, un levīti, Āsāfa dēli, ar cimbolēm, nostājās slavēt Kungu, kā bija norādījis Israēla ķēniņš Dāvids.
11Viņi dziedāja, slavēdami un pateikdamies Kungam, ka viņš ir labs un viņa žēlastība pār Israēlu ir mūžīga, un visa tauta varen gavilēja – slavēja Kungu, ka Kunga namam likts pamats.
12Daudzi veci vīri: priesteri, levīti un tēvu namu galvenie, kas bija redzējuši pirmo templi, lēja asaras un skaļi raudāja, kad lika pamatu šim templim, bet daudzi gavilēja priecīgās balsīs.
13Ļaudis neatšķīra gaviles no asarām, tauta gavilēja tik vareni, ka bija dzirdams jo tālu!