Ezekiel 2
1 Viņš man teica: “Cilvēka dēls, nostājies uz kājām! Es runāšu ar tevi.”
2 Kad viņš ar mani runāja, manī ienāca gars un piecēla mani kājās. Es klausījos, un viņš runāja.
3 Viņš man teica: “Cilvēka dēls, es sūtu tevi pie Israēla, pie dumpīgās tautas, kas dumpojas pret mani – viņi un viņu tēvi grēko pret mani līdz pat šai dienai!
4 Šie ļaudis ir ietiepīgi un cietu sirdi. Es sūtu tevi pie viņiem, saki tiem: tā saka Kungs Dievs.
5 Vienalga, vai tie klausa vai neklausa, tie ir dumpīga saime, tie uzzinās, ka starp tiem ir pravietis.
6 Bet tu, cilvēka dēls, nebaidies no viņiem un nebaidies no viņu vārdiem. Kaut dadži un ērkšķi būtu ap tevi un tu uz skarpijiem sēdētu – nebaidies no viņu vārdiem, nebīsties no viņiem, jo tie ir dumpīga saime.
7 Saki tiem manus vārdus, vai tie klausās vai neklausās, jo tie ir dumpīgi!
8 Bet tu, cilvēka dēls, klausies, ko es tev saku – neesi dumpīgs kā šī dumpinieku saime, atver muti un apēd, ko es tev došu!”
9 Es skatījos, un redzi – kāda roka pastiepta pret mani, un tajā rakstu rullis!
10 Viņš to atritināja, tas bija aprakstīts no abām pusēm. Tur bija uzrakstītas žēlabas, vaimanas un gaudas.