Exodus 17
1 Viss Israēla dēlu pulks gāja pa Sīna tuksnesi, kā Kungs bija teicis. Tad viņi apstājās Refidīmā, un tautai nebija ūdens, ko dzert.
2 Tauta strīdējās ar Mozu un sacīja: “Dod mums ūdeni, ko dzert!” Bet Mozus tiem teica: “Kāpēc jūs strīdaties ar mani?! Kāpēc jūs pārbaudāt Kungu?!”
3 Tauta, slāpdama pēc ūdens, kurnēja pret Mozu un teica: “Kāpēc tu atvedi mūs no Ēģiptes – vai lai nogalētu mūs, mūsu dēlus un mūsu ganāmpulkus slāpēs?!”
4 Un Mozus brēca uz Kungu, sacīdams: “Ko lai es daru šai tautai – vēl mazliet, un tie mani nomētās akmeņiem!”
5 Un Kungs teica Mozum: “Izej tautas priekšā, ņem sev līdzi dažus Israēla vecajos un savu spieķi, ar ko tu siti Nīlu, ņem to rokā un ej!
6 Redzi, es nostāšos tavā priekšā uz klints Horebā – tad tu sit klinti, un no tās izplūdīs ūdens, un tauta varēs dzert!” Un Mozus tā darīja, Israēla vecajiem redzot.
7 Tās vietas viņš nosauca par Masu un Merību, jo Israēla dēli bija strīdējušies un pārbaudījuši Kungu, sacīdami: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?!”
8 Tad nāca Amālēks un karoja ar Israēlu Refidīmā.
9 Un Mozus teica Jozuam: “Izraugies no mums vīrus un ej karot ar Amālēku! Rīt es nostāšos kalna galā ar Dieva nūju rokā!”
10 Jozua darīja, kā Mozus viņam teica, – cīnījās ar Amālēku. Bet Mozus, Ārons un Hūrs uzkāpa kalna galā.
11 Un bija tā – kad Mozus turēja savu roku paceltu, tad Israēls uzvarēja, bet, kad viņš atpūtināja roku, uzvarēja Amālēks.
12 Kad Mozus rokas nogura, viņi paņēma akmeni un palika zem tām; viņš sēdēja uz tā, bet Ārons un Hūrs turēja viņa rokas no abām pusēm – un viņa rokas palika izstieptas, kamēr norietēja saule.
13 Un Jozua uzvarēja Amālēku un viņa ļaudis ar zobenu.
14 Un Kungs teica Mozum: “Raksti šo visu grāmatā, lai paliek atmiņā, un stāsti Jozuam – izdzēst es izdzēsīšu Amālēka piemiņu zem debesīm!”
15 Tad Mozus uzcēla altāri un nosauca to vārdā “Kungs – mans karogs”.
16 Viņš teica: “Jo roka uz Kunga troņa! Karš Kungam ar Amālēku uz paaudžu paaudzēm!”