Bible

1 Mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa vārdi. 2 Tukšību tukšība, saka mācītājs, tukšību tukšība – viss ir tukšība. 3 Kas cilvēkam tiek par viņa pūlēm, kad tas nopūlas zem saules? 4 Paaudzes aiziet, un paaudzes nāk, bet zeme mūžam stāv. 5 Saule uzlec, un saule riet, steidz elsdama turp, kur tā lec. 6 Pūš uz dienvidiem, griežas uz ziemeļiem – grieztin griezdamies pūš vējš, savos griežos pārrodas vējš. 7 Visas upes uz jūru plūst, bet jūra nepielīst pilna – turp, no kurienes upes plūst, tur tās atkal atgriežas tecēt. 8 Viss ir tik grūts, ka ne izstāstīt! Acis skatās un nerod sāta, ausis klausās un nepiepildās. 9 Kas jau ir bijis, tas atkal būs, kas jau ir noticis, tas atkal notiks – nekā jauna nav zem saules. 10 Saka par kaut ko: redzi, tas ir jauns! – Bet tas bija jau laikos, kas bija pirms mums. 11 Ne miņas no tiem, kas bija senāk, bet no tiem, kas vēlāk būs, tāpat ne miņas nepaliks starp tiem, kas vēl pēc viņiem būs! 12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēlu Jeruzālemē. 13 Un es ar prātu nodevos gudri izdibināt un izmanīt visu, kas tiek darīts zem debess, – nejauks ir šis amats, ko Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties! 14 Es redzēju visu, kas tiek darīts zem saules, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts – 15 to, kas ir līks, nevar iztaisnot, to, kā trūkst, nevar saskaitīt. 16 Es sacīju sev: redzi, esmu audzējis un vairojis savu gudrību vairāk nekā visi, kas pirms manis bijuši pār Jeruzālemi, un mana sirds ir guvusies lielu gudrību un zināšanu. 17 Un es ar prātu nodevos izzināt gudrību un arī izzināt dulnumu un muļķību. Es sapratu, ka arī tas ir vēja tvarsts – 18 jo vairāk gudrības, jo vairāk raižu, un, kas vairo zināšanas, tas vairo ciešanas.