1Klausieties šos vārdus, Bāšānas govis, kas Samarijas kalnos, kas apspiežat nabagos, kas nomācat trūcīgos, kas saviem vīriem sakāt: tik nesiet mums dzert!
2Kungs Dievs pie sava svētuma zvērējis: “Redzi, jums nāks dienas, kad jūs paraus ar kāķiem, līdz pat pēdējai ar āķiem!
3Pa spraugām viena aiz otras jūs līdīsiet, un jūs uz Hermonu aizsūtīs! – saka Kungs.
4Ejiet vien uz Bēteli un grēkojiet, Gilgālā daudziniet grēkus, ik rītu pienesiet savus upurus un ik pa trim dienām desmito tiesu!
5Upurējiet ieraugu par pateicību, nosakiet labprātīgos upurus un lielieties vien, jo tas jau jums tīk, Israēla dēli! – saka Kungs Dievs.
6Kaut arī es jums liku tukšā trīt zobus ik pilsētā, bez maizes visur, kur mītat, pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs.
7Es jums aizturēju lietu, kad bija vēl trīs mēneši līdz ražai, es liku līt tik pār vienu pilsētu, bet pār otru neļāvu līt, uz vienas lauka malas nolija, bet otra, kur nelija, izkalta,
8un divu trīs pilsētu ļaudis devās uz vienu pilsētu ūdeni dzert, bet netika sāti, taču pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs.
9Es situ jūs ar labības rūsu un dzelti, krietni to devu jūsu dārziem un vīnadārziem, bet jūsu vīģes kokus un olīvkokus aprija siseņi, taču pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs.
10Es uzsūtīju jums mēri kā Ēģiptē, es slepkavoju ar zobenu jūsu jaunekļus, un jūsu zirgus aizveda gūstā, es liku, lai jums nāsīs sitas jūsu nometņu smārds, bet pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs.
11Es jūs apgriezu otrādi, kā Dievs Sodomu un Gomoru, un jūs bijāt kā degulis, kas izrauts no liesmas, bet pie manis jūs neatgriezāties! – saka Kungs.
12Tādēļ tā es tev darīšu, Israēl! Tādēļ ka tā es tev darīšu, sataisies satikt Dievu, Israēl!”
13Jo, redzi, viņš veido kalnus un rada vēju, un stāsta cilvēkam, kas tam prātā, viņš rītausmu pārvērš krēslā, viņš zemes virsotnes min – Kungs, Pulku Dievs, ir viņa vārds!