1Dāvids teica: “Vai ir vēl kāds atlicis no Saula nama, kam es varētu izrādīt laipnību Jonatāna dēļ?”
2Saula namā bija kalps, vārdā Ciba. Tas tika atsaukts pie Dāvida, un ķēniņš viņam vaicāja: “Tu esi Ciba?” Tas atbildēja: “Esmu tavs kalps!”
3Ķēniņš prasīja: “Vai nav vēl kāds vīrs Saula namā, ka es tam varētu izrādīt Dieva žēlastību?” Ciba teica ķēniņam: “Ir vēl Jonatāna dēls, kam kroplas kājas.”
4Ķēniņš viņam prasīja: “Kur viņš ir?” Ciba teica ķēniņam: “Redzi, viņš ir Māhīra, Ammiēla dēla, namā Lo-Dabarā.”
5Un ķēniņš sūtīja pēc viņa, lai atvestu no Lo-Dabaras, no Māhīra, Ammiēla dēla, nama.
6Kad Mefībošets, Saula dēla Jonatāna dēls, atnāca pie Dāvida, viņš krita uz sava vaiga un zemojās. Dāvids teica: “Mefībošet!” Un tas atbildēja: “Esmu tavs kalps!”
7Dāvids viņam sacīja: “Nebīsties, jo es izrādīšu tev laipnību tava tēva Jonatāna dēļ. Es tev atdošu visus tava tēva Saula īpašumus, un turpmāk tu ēdīsi pie mana galda.”
8Mefībošets zemojās un teica: “Kas gan ir tavs kalps, ka tu esi pievērsies tādam sprāgušam sunim kā es?”
9Ķēniņš pasauca Saula puisi Cibu un teica: “Es esmu atdevis tava kunga dēlam visu, kas piederēja Saulam un viņa namam.
10Tu, tavi dēli un tavi kalpi apstrādāsiet viņa zemi un ievāksiet ražu, lai tava kunga dēlam būtu iztika. Un tava kunga dēls Mefībošets turpmāk ēdīs pie mana galda.” Cibam bija piecpadsmit dēlu un divdesmit kalpu.
11Un Ciba teica ķēniņam: “Mans kungs ķēniņ, tavs kalps darīs visu, ko tu tam pavēlēsi.” Un Mefībošets ēda pie ķēniņa galda kā viens no ķēniņa dēliem.
12Mefībošetam bija mazs dēls, vārdā Miha. Visa Cibas nama saime bija Mefībošeta kalpi.
13Mefībošets dzīvoja Jeruzālemē, un viņš vienmēr ēda pie ķēniņa galda. Mefībošetam bija klibas abas kājas.