1Dāvids atkal saaicināja visus Israēla karaspēka izlases vīrus – trīsdesmit tūkstošus.
2Dāvids un visi viņa ļaudis cēlās un gāja uz Baalu Jūdā, lai atnestu Dieva šķirstu, kas tiek saukts viņa vārdā – Pulku Kunga vārdā, kurš mīt starp ķerubiem.
3Dieva šķirstu jaunos ratos veda no Abīnādāva nama, kas kalnā. Abīnādāva dēli Uza un Ahjo vadīja jaunos ratus
4un kopā ar Dieva šķirstu izbrauca no Abīnādāva nama, kas kalnā. Ahjo gāja šķirstam pa priekšu.
5Dāvids un viss Israēla nams gavilēja Kunga priekšā ar visiem koka mūzikas instrumentiem – lirām, arfām, tamburīniem, kastaņetēm un cimbolēm.
6Kad viņi nonāca līdz Nahona klonam, Uza pasniedzās pie Dieva šķirsta un satvēra to, jo vērši paklupa.
7Tad Kungs iedegās dusmās pret Uzu, un Dievs viņu tūdaļ sita par viņa kļūmi, un viņš nokrita miris līdzās Dieva šķirstam.
8Dāvids sadrūma par to, ka Kunga trieciens satrieca Uzu, to vietu viņš nosauca Perec-Uza. Tā to sauc līdz šai dienai.
9Dāvids bijās Kunga un sacīja: “Kā gan lai Kunga šķirsts nāk pie manis!”
10Dāvids negribēja vest Kunga šķirstu sev līdzi uz Dāvida pilsētu un novietoja to gatieša Obēd-Edoma namā.
11Kunga šķirsts palika gatieša Obēd-Edoma namā trīs mēnešus, un Kungs svētīja Obēd-Edomu un visu viņa namu.
12Kad ķēniņam Dāvidam pastāstīja, ka Kungs Dieva šķirsta dēļ ir svētījis Obēd-Edoma namu un visu, kas tam, Dāvids ar līksmību gāja nest Dieva šķirstu no Obēd-Edoma nama uz Dāvida pilsētu.
13Kad Kunga šķirsta nesēji bija pagājuši sešus soļus, viņš upurēja vērsi un nobarotu lopu.
14Dāvids, cik spēka, dejoja Kunga priekšā, viņš bija apjozies ar linu efodu.
15Dāvids un viss Israēla nams ar prieka saucieniem un tauru skaņām ienesa pilsētā Kunga šķirstu.
16Kad Kunga šķirsts nonāca Dāvida pilsētā, Saula meita Mīhala bija izliekusies pa logu. Viņa redzēja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejojam Kunga priekšā un sāka to nicināt.
17Kunga šķirstu atnesa un nolika savā vietā – teltī, ko Dāvids tam bija uzslējis. Dāvids upurēja Kunga priekšā sadedzināmos upurus un miera upurus.
18Kad Dāvids bija beidzis upurēt sadedzināmos upurus un miera upurus, viņš svētīja tautu Pulku Kunga vārdā.
19Visam Israēla pulkam, visai tautai – gan vīriem, gan sievām –, Dāvids izdalīja pa maizei, cepumam un vīnogu plācenim. Tad tie devās katrs uz savām mājām.
20Kad Dāvids pārnāca, lai svētītu savu namu, Saula meita Mīhala iznāca viņam pretī un teica: “Nu gan godājams šodien bija Israēla ķēniņš – izģērbies verdzeņu un vergu priekšā, izģērbies kā tāds salašņa!”
21Dāvids teica Mīhalai: “Nē, Kunga priekšā, kas mani izredzējis būt pārākam par tavu tēvu un visu viņa namu un iecēlis mani par valdnieku Kunga tautai Israēlam. Un es līksmoju Kunga priekšā!
22Pat ja es būtu vēl vairāk izmeties un kailāks, šīm verdzenēm, par kurām tu runāji, es būtu godājams!”
23Un Saula meita Mīhala palika bez bērniem visu mūžu.