1Elīša uzrunāja sievu, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, un sacīja: “Celies un ej – tu un tavs nams – un apmeties, kur vari, jo Kungs ir piesaucis badu, un tas šajā zemē ilgs septiņus gadus.”
2Sieva cēlās un darīja, kā Dieva vīrs teica. Viņa gāja ar savu ģimeni un septiņus gadus dzīvoja filistiešu zemē.
3Kad septiņi gadi bija apritējuši, sieva atgriezās no filistiešu zemes. Viņa gāja pie ķēniņa lūgt savu namu un tīrumu.
4Bet ķēniņš teica Gēhazī, Dieva vīra puisim: “Jel stāsti man par visiem varenajiem Elīšas darbiem!”
5Kamēr viņš tam stāstīja, ka Elīša atdzīvinājis mirušo, redzi, tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca ķēniņam lūgt savu namu un tīrumu. Un Gēhazī sacīja: “Mans kungs, ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, kuru Elīša atdzīvināja!”
6Ķēniņš izjautāja sievu, un viņa tam stāstīja. Tad ķēniņš tai sūtīja līdzi kādu augstmani un sacīja: “Lai viņai atdod visu, kas tai piederējis, un visu tīruma ražu – kopš tās dienas, kad viņa atstāja zemi, līdz šai dienai.”
7Elīša gāja uz Damasku. Arāmas ķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika teikts: “Šurp ir atnācis Dieva vīrs.”
8Ķēniņš sacīja Hazaēlam: “Ņem dāvanas un ej pie Dieva vīra, un caur viņu iztaujā Kungu: vai es izveseļošos no šīs slimības?”
9Hazaēls gāja tam pretī, paņēmis dāvanas – četrdesmit kamieļu kravu visādu Damaskas labumu, gāja, nostājās Elīšas priekšā un sacīja: “Tavs dēls, Arāmas ķēniņš Ben-Hadads, sūta mani tev vaicāt: vai es izveseļošos no šīs slimības?”
10Elīša viņam sacīja: “Ej un saki: tu izveseļosies! Bet Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām mirs!”
11Elīša cieši viņā lūkojās, līdz tas samulsa. Un Dieva vīrs raudāja.
12Hazaēls jautāja: “Kāpēc mans kungs raud?” Un viņš atbildēja: “Tāpēc, ka es zinu – tu darīsi ļaunu Israēla dēliem, nodedzināsi viņu nocietinājumus, jaunekļus nokausi ar zobenu, mazuļus sacirtīsi gabalos un uzšķērdīsi grūtnieces!”
13Hazaēls sacīja: “Kā tad tavs kalps, šis suns, lai dara tik lielas lietas?” Elīša sacīja: “Kungs man parādīja tevi kā Arāmas ķēniņu.”
14Viņš aizgāja no Elīšas un iegāja sava kunga namā. Tas jautāja: “Ko Elīša tev sacīja?” Viņš atbildēja: “Tu izveseļosies.”
15Nākamajā dienā viņš paņēma segu, iemērca ūdenī un apklāja tā seju, un tas nomira. Pēc viņa sāka valdīt Hazaēls.
16Israēla ķēniņa Jorāma, Ahāba dēla, piektajā gadā pēc Jūdas ķēniņa Jehošāfāta Jūdā sāka valdīt Jehorāms, Jehošāfāta dēls.
17Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš sāka valdīt. Viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus.
18Viņš staigāja Israēla ķēniņa ceļu un darīja tāpat kā Ahāba nams, jo Ahāba meita bija viņa sieva, un viņš darīja to, kas netīkams Kungam.
19Bet Kungs negribēja izpostīt Jūdu sava kalpa Dāvida dēļ, jo bija tam teicis, ka dos spīdekli viņam un viņa dēliem uz mūžu.
20Viņa laikā Edoms sacēlās pret Jūdu un iecēla sev ķēniņu.
21Jorāms bija devies uz Caīru ar visiem kararatiem. Viņš cēlās naktī un kāva edomiešus, kas bija ielenkuši viņu un kararatu virsniekus, un ļaudis bēga uz savām teltīm.
22Edoms ir sacēlies pret Jūdu līdz šai dienai. Tajā laikā sacēlās arī Libna.
23Pārējie Jorāma darbi un viss, ko viņš darīja, – vai tad par to nav rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā?
24Un Jorāms apgūlās pie tēviem, un to apbedīja viņa tēva Dāvida pilsētā. Viņa dēls Ahazjāhu valdīja pēc viņa.
25Israēla ķēniņa Jorāma, Ahāba dēla, divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka valdīt Ahazjāhu, Jūdas ķēniņa Jehorāma dēls.
26Ahazjāhu bija divdesmit divus gadus vecs, kad sāka valdīt. Viņš valdīja Jeruzālemē vienu gadu. Viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla ķēniņa Omrī meita.
27Viņš staigāja Ahāba nama ceļu un darīja to, kas netīkams Kungam, tieši tāpat kā Ahāba nams, jo viņš bija Ahāba znots.
28Kopā ar Jorāmu, Ahāba dēlu, viņš gāja karā pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu Rāmot-Gileādā. Aramieši ievainoja Jorāmu.
29Ķēniņš Jorāms atgriezās Jizreēlā sadziedēt ievainojumus, kurus aramieši viņam cirta Rāmā, cīnoties pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu. Israēla ķēniņš Ahazjāhu, Jehorāma dēls, devās uz Jizreēlu apciemot Jorāmu, Ahāba dēlu, jo tas bija slims.