1Tādēļ mēs, kam šī kalpošana ir dota Dieva žēlastībā, nezaudējam drosmi.
2Mēs esam atteikušies no slepeniem kauna darbiem, rīkojamies bez viltus, nesagrozām Dieva vārdu, bet parādām sevi atklātā patiesībā ikviena cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.
3Ja arī mūsu evaņģēlijs ir apslēpts, tad tiem, kas iet pazušanā,
4kuriem šā laikmeta dievs ir darījis aklu neticīgo prātu, ka viņi nespēj saskatīt Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu.
5Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ.
6Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.
7Šis dārgums mūsos ir kā trauslos māla traukos, lai būtu redzams, ka spēka pārpilnība pieder Dievam, nevis nāk no mums pašiem:
8mēs visādi tiekam spaidīti, bet neesam salauzti; mēs esam neziņā, bet neesam izmisuši;
9mēs tiekam vajāti, bet neesam pamesti; mūs notriec pie zemes, bet mūs nevar pazudināt.
10Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā.
11Mēs, kamēr vien dzīvojam, pastāvīgi tiekam nodoti nāvē Jēzus dēļ, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu mirstīgajā miesā.
12Tādējādi nāve darbojas mūsos, bet dzīvība – jūsos.
13Ir rakstīts: es ticu, tādēļ es runāju. – Tādā pašā ticības garā arī mēs ticam, tādēļ arī runājam,
14zinādami, ka viņš, kas uzmodinājis Kungu Jēzu, augšāmcels arī mūs līdz ar Jēzu un nostatīs savā priekšā līdz ar jums.
15Tas viss ir jūsu dēļ, lai žēlastība, kas aug plašumā, sasniegdama daudzus, vairotu lielāku pateicību Dieva godībai.
16Tādēļ mēs nezaudējam cerību; kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais – atjaunojas no dienas dienā.
17Šābrīža ciešanas, kas ir vieglas, mums sagādā pārpārēm lielu godības smagumu mūžībā,
18jo mūsu skatiens nav pievērsts redzamajam, bet neredzamajam; redzamais ir tikai uz brīdi, bet neredzamais – mūžīgs.