1Brāļi, jūs paši zināt, ka mūsu apmeklējums pie jums nav bijis veltīgs.
2Patiešām, kā jūs zināt, pirms ierašanās pie jums mēs, pazemoti un ciešanām pakļauti Filipos, smēlāmies drosmi Dievā, lai, pārvarot milzu pretestību, sludinātu jums Dieva evaņģēliju.
3Mūsu mudinājums nenāk no maldīšanās, un tam nav negodīgu vai viltus nolūku,
4bet, kā Dievs mūs pārbaudīja, lai uzticētu mums evaņģēliju, tā arī mēs runājam, necenzdamies izpatikt cilvēkiem, bet gan Dievam, kas ir mūsu siržu pārbaudītājs.
5Jūs labi zināt, mēs nekad neesam nākuši ar glaimiem vai alkatības dzīti – Dievs tam ir liecinieks –,
6ne arī lai gūtu slavu pie cilvēkiem – pie jums vai pie svešiem.
7Ja arī mēs kā Kristus apustuļi varējām izmantot savu ietekmi, tomēr jūsu vidū mēs bijām pavisam lēnprātīgi – gluži kā barotāja māte mēdz samīļot savus bērnus.
8Pēc jums ilgodamies, mēs apņemamies dalīties ar jums ne tikai Dieva evaņģēlijā, bet arī savās dvēselēs, jo jūs mums esat kļuvuši mīļi.
9Brāļi, atcerieties mūsu pūles un smago darbu – mēs strādājām dienu un nakti, lai nevienam no jums nebūtu par apgrūtinājumu, kamēr sludinājām jums Dieva evaņģēliju.
10Jūs un Dievs esat liecinieki, cik dievbijīgi un godīgi, un nevainojami mēs bijām pret jums, ticīgajiem.
11Jūs to zināt, ka mēs izturējāmies pret katru no jums tā, kā tēvs izturas pret saviem bērniem,
12aizstāvēdami, iedrošinādami un pārliecinādami jūs dzīvot cienīgi – saskaņā ar Dievu, kas jūs aicina savā Valstībā un godībā.
13Un tādēļ mēs nemitīgi pateicamies Dievam, ka jūs, saņēmuši no mums Dieva vēstījuma vārdus, esat tos uzņēmuši ne kā cilvēku sacītus vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kā tas tiešām ir, un Dievs arī darbojas jūsos, ticīgajos.
14Jūs, brāļi, esat kļuvuši līdzinieki tām Dieva draudzēm Jēzū Kristū, kas ir Jūdejā, jo jūs no saviem tautiešiem cietāt tāpat kā viņi no jūdiem,
15kas nogalināja Kungu Jēzu un praviešus un neganti vajāja arī mūs. Viņi nav patīkami Dievam un ir naidīgi visiem cilvēkiem,
16jo viņi aizliedz mums runāt ar pagāniem un liedz mums tos glābt. Tā viņi dara pilnu savu grēku mēru. Pār viņiem ir jau nākušas Dieva dusmas.
17Bet mēs, brāļi, uz īsu brīdi esam kļuvuši bāri bez jums – mēs gan bijām šķirti vaigā, bet ne sirdī – dedzīgi kārojām un visādi pūlējāmies, lai varētu skatīt jūs vaigā.
18Tādēļ mēs gribējām nākt pie jums – es, Pāvils, ne reizi vien –, bet sātans lika mums šķēršļus.
19Kurš gan cits, ja ne jūs esat mūsu cerība, prieks un balva, ar ko dižoties mūsu Kunga Jēzus priekšā, kad viņš nāks!?
20Patiesi, jūs esat mūsu slava un prieks!