1Bija kāds vīrs no Ramataim-Cofīmas Efraima kalnos. Viņu sauca Elkāna, Jerohāma dēls, Ēlīhu dēls, Tohū dēls, efrātieša Cūfa dēls.
2Viņam bija divas sievas – vienu sauca Hanna un otru Peninna. Peninnai bija bērni, bet Hannai bērnu nebija.
3Šis vīrs no savas pilsētas ik gadu devās zemoties un upurēt Pulku Kungam uz Šīlo, kur abi Ēlī dēli, Hofnī un Pinhāss, bija Kunga priesteri.
4Tajā dienā, kad Elkāna upurēja, viņš deva daļas savai sievai Peninnai un visiem tās dēliem un meitām,
5bet Hannai viņš deva divreiz lielāku daļu, jo mīlēja Hannu, kaut arī Kungs bija noslēdzis viņas klēpi.
6Un viņas sāncense viņu ļoti kaitināja, lai sarūgtinātu, jo Kungs bija noslēdzis viņas klēpi.
7Tā tas bija no gada uz gadu: kad vien viņa devās uz Kunga namu, tā viņu kaitināja, un viņa raudāja un neēda.
8Un viņas vīrs Elkāna tai jautāja: “Hanna, kāpēc tu raudi? Kāpēc tu neēd, un kāpēc tava sirds bēdājas? Vai es tev neesmu labāks kā desmit dēli?”
9Kad Šīlo bija ēsts un dzerts, Hanna cēlās kājās. Un priesteris Ēlī sēdēja uz krēsla pie Kunga tempļa durvīm.
10Viņa bija ļoti sarūgtināta, un viņa lūdzās Kungu un gauži raudāja.
11Viņa deva zvērestu, sacīdama: “Pulku Kungs, ja tu lūkot uzlūkosi savu nabaga kalponi, atcerēsies un neaizmirsīsi mani, savu kalponi, un dosi savai kalponei dēlu, es viņu atdošu Kungam uz visu mūžu, un skujamais nazis neskars viņa galvu!”
12Kamēr viņa jo ilgi lūdzās Kunga priekšā, Ēlī vēroja viņas muti,
13jo Hanna runāja savā sirdī – kustējās tikai viņas lūpas, bet balss nebija dzirdama. Un Ēlī domāja, ka viņa ir reibumā.
14Ēlī viņai sacīja: “Cik ilgi tu būsi reibumā? Atskurbsti no vīna!”
15Bet Hanna atbildēja: “Nē, mans kungs, ne vīnu, ne skurbu dzērienu neesmu dzērusi, es esmu nelaimīga sieva – izkratīju sirdi Kunga priekšā.
16Neturi savu kalponi par tādu nelieti, jo aiz sirds pārpilnības un bēdām esmu te runājusi!”
17Un Ēlī atbildēja: “Ej ar mieru, un Israēla Dievs piepildīs lūgumu, ko tu esi viņam izteikusi.”
18Viņa teica: “Kaut tava kalpone gūtu tavu vēlību!” Un sieva devās savu ceļu, un viņa ēda un vairs nelikās noskumusi.
19No rīta viņi cēlās agri, zemojās Kunga priekšā un devās atpakaļ uz savām mājām Rāmā. Tad Elkāna gulēja ar savu sievu Hannu, un Kungs viņu atcerējās.
20Kad laiks apritēja, Hanna kļuva grūta un dzemdēja dēlu. Viņa to nosauca par Samuēlu, sacīdama: “No Kunga esmu viņu izlūgusies.”
21Elkāna un viss viņa nams devās pienest Kungam ikgadējo upuri un solījuma upuri.
22Bet Hanna negāja līdzi un teica savam vīram: “Kad zēns būs atšķirts, es to vedīšu Kunga priekšā un atstāšu tur uz mūžu.”
23Un viņas vīrs Elkāna atbildēja: “Dari, kā tev šķiet labi, paliec, līdz tu viņu atšķirsi. Patiesi, Kungs turēs, ko solījis.” Un sieva palika un zīdīja savu dēlu, līdz viņu atšķīra.
24Kad viņa to bija atšķīrusi, viņa veda to līdzi un ar trim vēršiem, ēfu miltu un vīna trauku atnāca uz Kunga namu Šīlo. Zēns bija pavisam mazs.
25Tad nokāva vērsi un atveda zēnu pie Ēlī.
26Un viņa teica: “Ak, mans kungs, lai tava dvēsele dzīvo, mans kungs, – es esmu tā sieva, kas te pie tevis stāvēja un lūdza Kungu!
27Par šo zēnu es lūdzos, un Kungs ir piepildījis manu lūgumu, ko viņam izteicu.
28Tad nu es viņu atdodu Kungam – uz visu mūžu viņš ir dots Kungam!” Un viņi tur zemojās Kungam.