1Sanāciet, sanāciet, nekauņu tauta!
2Pirms jauns likums pieņemts – kā pelavas aizritējusi diena! – pirms nav pār jums nākusi Kunga dusmu kvēle, pirms nav pār jums nākusi Kunga dusmu diena! –
3meklējiet Kungu, visi zemes zemie, kas viņa tiesas turat, meklējiet taisnību, meklējiet pazemību – varbūt tad tiksiet paslēpti Kunga dusmu dienā!
4Jo Gaza paliks par postažu un Aškelona par izpostījumu, ap dienvidu visus padzīs no Ašdodas un Ekronu nolīdzinās ar zemi!
5Vai! piekrastes iemītniekiem, krētiešu ļaudīm, nu Kunga vārds nāk pār jums, tu, Kanaāna, un filistiešu zeme! Es tevi izdeldēšu, ka neviens tur vairs nemitīs!
6Jūras piekrastē paliks tikai pļavas, ganu būdas un avju aploki!
7Jūras piekraste piederēs Jūdas nama atlikušajiem, tie varēs tur ganīt, vakarā tie noguls Aškelonas namos, kad viņus būs piemeklējis Kungs, viņu Dievs, un atvedis atpakaļ viņu gūstekņus!
8“Es dzirdēju Moāba paļas un Amona dēlu nievas, kā tie paļāja manu tautu, varen lielījās savās robežās!
9Tādēļ – kā es dzīvs!” – saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, “Moābs kā Sodoma kļūs un Amona dēli kā Gomora – tik vanagzirņu lauki un sālsbedres, mūžīgs izpostījums – kas no manas tautas būs palikuši, tie laupīs viņus, kas manā tautā būs atlikuši, tie dabūs viņus!”
10Tā tiem būs par viņu lepnību, ka tie paļāja un lielījās pret Pulku Kunga tautu!
11Kungs būs briesmīgs pret tiem, viņš pazudinās visus zemes dievekļus, un visās vietās viņam zemosies visas cittautu salas!
12“Pat jūs, kūšieši! Jūs visus kaus mans zobens!”
13Viņš izstieps savu roku pret ziemeļiem un izdeldēs Asīriju, padarīs Ninivi par izpostījumu un izkaltušu zemi!
14Tad tur gulšņās ganāmpulki, visādi zvēri, maitasputni un dzeloņcūkas tās velvēs nakšņos, ūpji kliegs logu ailās, kraukļi tupēs uz sliekšņiem, jo ciedri būs noplēsti nost!
15Šī ir līksmā pilsēta, kas bez bēdām dzīvoja, kas savā prātā domāja: tik es un nevienas citas! – Kā tad! – par postažu kļuvusi, par lopu ganīklām, ikviens, kam gadās iet cauri, tik pasvilpj un pamet ar roku!