1Eņģelis, kas ar mani bija runājis, nāca atkal un modināja mani, itin kā modinādams no miega.
2Viņš man teica: ko tu redzi? – Es teicu: es skatījos, un redzi – gaismeklis, viss no zelta, un augšā tam kauss, un septiņi eļļas lukturīši uz septiņiem zariem, un septiņas caurulītes iet uz katru augšējo eļļas lukturīti.
3Un blakus tam divi olīvkoki: viens pa labi kausam, bet otrs pa kreisi. –
4Es vaicāju eņģelim, kas ar mani bija runājis: mans kungs, kas tas ir?
5Eņģelis, kas ar mani bija runājis, atbildēja: tu nezini, kas tas ir? Es teicu: nezinu vis!
6Tad viņš man atbildēja: šis ir Kunga vārds Zerubābelam: ne ar spēku un ne ar varu, bet ar manu Garu! – saka Pulku Kungs.
7Lielais kalns, kas tu esi? Zerubābela priekšā tu kļūsi par līdzenumu! Viņš uzliks jumtgala akmeni, un visi klaigās: vareni, vareni gan!”
8Tad Kunga vārds nāca pār mani:
9“Zerubābela rokas likušas šim namam pamatus, un viņa rokas to arī pabeigs, tad tu zināsi, ka mani pie jums sūtījis Pulku Kungs!
10Kurš nicināja mazuma dienu, tas līksmos, redzēdams svērteni Zerubābela rokā! Un tās septiņas ir Kunga acis, kas nolūkojas uz visu zemi!
11Tad es jautāju viņam: kas ir šie divi olīvkoki gaismekļa kreisajā un labajā pusē?
12Es jautāju viņam vēlreiz: kas tie par olīvkoku zariem, kas blakus abām zelta caurulītēm, pa kurām plūst eļļa? –
13Un viņš man teica: vai tu nezini, kas tie ir? Es teicu: nezinu vis! –
14Un viņš teica: tie ir abi svaidītie dēli, kas stāv blakus visas zemes Kungam!