1Es pacēlu acis, skatījos, un redzi – četri ragi!
2Tad es teicu eņģelim, kas runāja ar mani: kas tie tādi? – Un viņš man atbildēja: tie ir ragi, kas izdzenāja Jūdu, Israēlu un Jeruzālemi.
3Tad Kungs man parādīja četrus kalējus,
4un es jautāju: ko tie grasās darīt? – Un viņš teica: ragi izdzenājuši Jūdu, tā ka neviens pat neuzdrīkstas pacelt galvu; tad nu šie nāk aizbiedēt tos, nāk aplauzt ragus tautām, kas ceļ savus ragus pret Jūdas zemi, lai to izdzenātu!
5Es pacēlu acis, skatījos, un redzi – stāv kāds vīrs ar mērauklu rokā.
6Es jautāju: kurp tu ej? – Un viņš man teica: uzmērīt Jeruzālemi, lai raudzītu, cik tā plata un gara.
7Un redzi, eņģelis, kas ar mani runāja, devās prom, un kāds cits eņģelis nāca tam pretī
8un sacīja: skrien un saki tam jauneklim: Jeruzāleme stāvēs vaļā aiz ļaužu un lopu daudzuma.
9Es būšu tur! – saka Kungs, uguns mūris būs apkārt, godam es būšu tajā!
10Ai-ai-ai – bēdziet no ziemeļu zemes! – saka Kungs, jo kā četrus debesu vējus es esmu jūs iztrenkājis! – saka Kungs.
11Vai, Ciāna! Glābies, Bābeles meitas piemitēja!
12Jo tā saka Pulku Kungs – goda dēļ viņš sūtījis mani pie tautām, kas jūs aplaupījušas, jo, kas aizskar jūs, tas aizskar viņa acuraugu:
13redzi nu – es šūpošu savu roku pār viņiem, un viņi paši kļūs laupījums tiem, kas viņiem vergojuši! – tad jūs zināsiet, ka mani sūtījis Pulku Kungs.
14Dziedi un līksmojies, Ciānas meita! Jo, redzi, es nāku, es mitīšu pie tevis! – saka Kungs.
15Todien daudzas tautas nāks Kunga pulkā un būs man par tautu, Es mitīšu pie tevis – tad tu zināsi, ka mani pie tevis sūtījis Pulku Kungs!
16Kungs mantos Jūdu – tā būs viņa daļa svētajā zemē, un viņš atkal izraudzīs Jeruzālemi!
17Kuš! – visa radība, Kunga priekšā, viņš uzmodies sava svētuma mājoklī!