1Lebanon, atdari savas durvis, lai uguns rij tavus ciedrus!
2Kauciet, cipreses, jo ciedri nu nogāzti, dižkoki nu pagalam! Kauciet, Bāšānas ozoli, jo nogāzts kuplais mežs!
3Ganus dzird kaucam, jo viņu lepnums pagalam, rēc lauvas, jo Jardānas biezokņi nopostīti!
4Tā saka Kungs, mans Dievs: “Gani tu kaujamās avis!
5Pircēji tās nokaus – nekāda grēka tur nebūs, un pārdevējs sacīs: slavēts Kungs, ka es tagad bagāts! – pašu gani jau arī tās netaupa!
6Tās zemes iemītnieku man vairs nebūs žēl, saka Kungs, es likšu, lai tie ļaudis krīt viens otra rokās un sava ķēniņa rokās, tad tie sagraus visu zemi, bet es tos vairs neglābšu no viņiem pašiem!”
7Tad es pats ganīju kaujamās avis – tās izkāmējušās! – un ņēmu divas nūjas, vienu nosaucu par Vēlību, bet otru par Vienprātību, tā es ganīju avis.
8Vienā mēnesī es patriecu trīs ganus, man tie bija apnikuši, un arī es tiem riebos!
9Tad es teicu: “Es vairs jūs neganīšu – kas sprāgst, lai nosprāgst, kas zūd, lai pazūd, bet, kas paliek, lai aprij viens otra miesas!”
10Es ņēmu Vēlības nūju un salauzu to, lauzu savu derību, ko biju noslēdzis ar visām tautām!
11Todien tā tika lauzta, un izkāmējušās avis, kas mani vēroja, zināja, ka tas bijis Kunga vārds!
12Un es tiem teicu: “Ja jums šķiet, ka vajag, tad dodiet man algu, bet, ja ne, tad nedodiet!” – un tie iesvēra man kā algu trīsdesmit šekeļus sudraba.
13Un Kungs man teica: met savu atalgojumu dārgumu krātuvē! – tad es ņēmu trīsdesmit šekeļus sudraba un iemetu Kunga nama dārgumu krātuvē.
14Un tad es salauzu otru nūju – Vienprātību, lai lauztu Jūdas un Israēla brālību!
15Tad Kungs man teica: “Ņem vēlreiz savus niekkalbja gana rīkus!
16Jo, redzi, es iecelšu tajā zemē ganu, kam zudusī nerūp, kas noklīdušo nemeklē, sasirgušo neārstē un veselo neēdina, bet treknajai gaļu aprij līdz nagiem!
17Vai! manam niekkalbim ganam, kas avis pamet! Ar zobenu nost viņa labo roku un labo aci tam ārā! Kaltin tam nokaltīs labā roka, aklum akla tam labā acs!”