1“Atgriezies, atgriezies, Šulamīte, atgriezies, atgriezies, lai tevi aplūkojam.” Līgavainis: “Kas jums ko redzēt no Šulamītes, kad tā dejo starp diviem pulkiem?
2Cik skaistas tavas pēdas sandalēs, tu, augstmaņa meita. Tavu gurnu apaļums ir kā rotkaļa darināts.
3Tava naba – apaļš trauks, kurā neizsīkst vīns. Tavs vēders – lilijām apsprausta kviešu stirpa.
4Abas tavas krūtis kā divi stirnēni, kā gazeļu dvīņi.
5Tavs kakls kā ziloņkaula tornis, tavas acis – Hešbonas dīķi pie Bat-Rabīmas vārtiem, tavs deguns kā Lebanona tornis, kas raugās uz Damasku.
6Tava galva pār tevi kā Karmels, tavas matu cirtas kā purpurs – ķēniņš sagūstīts tajās.
7Cik skaista un cik tīkama, tu, baudpilnā mīlestība!
8Tavs augums ir palmai līdzīgs un tavas krūtis kā ķekari.
9Es saku – kāpšu palmā, ķeršos pie zariem! Un lai tavas krūtis kā vīna ķekari un tavu nāšu elpa kā āboli.
10Tavas aukslējas kā labs vīns! Tas glāsta mana mīļotā muti, plūst man pār lūpām un zobiem.” Līgava:
11“Es – mīļajam manam, un viņš mani kāro.
12Nāc, mans mīļais, izejam laukos, nakšņojam ciemos!
13Ceļamies agri un ejam vīnadārzos lūkot, vai vīnstīga rieš, vai pumpuri atvērušies, vai plaukst granātkoki, – tur es glāstīšu tevi.
14Mandragora dod smaržu, un ap mūsu durvīm ir visādi saldi augļi – svaigus un sažāvētus, mīļais mans, es tev esmu tos saglabājusi.