1Korvedim. Stīgu pavadījumam. Dāvida psalms.
2Ieklausies, Dievs, manā lūgšanā un neslēpies, kad tev gaužos!
3Pievērsies un atbildi man! Nomākts es savās nopūtās – tramda mani
4naidnieku balsis un ļaundaru varmācība, jo tie nelaimi gāž pār mani un dusmās mani vajā.
5Sirds lēkā man krūtīs, un nāves briesmas uzkritušas,
6bailes un tirpas nāk pār mani, un drebas mani pārņem.
7Es teicu: kaut būtu man spārni kā dūjai – es lidotu prom un mitekli rastu,
8redzi, es aizlaistos tālu un mājotu tuksnesī!
9Es steigtos turp, kur man patvērums no aukainā vēja un no vētras!
10Aprij viņus, Kungs, sapin viņu mēles! Es pilsētā redzu pārestību un ķildas –
11dienu un nakti tās staigā pa mūriem, ļaunums un mokas pilsētā mājo,
12posts tur mājo, neatstājas no tās laukumiem varmācība un viltus!
13Nevis pretinieks paļā mani – to es paciestu, nevis nīdējs pār mani dižojas – no viņa es paslēptos,
14bet tu tas esi, cilvēk, mans līdziniek, mans tuvākais un mans biedrs,
15ar kuru mēs jauki runājāmies, Dieva namā mēs gājām pūlī!
16Lai nāve tos pārsteidz, lai tie dzīvi šeolā nokāpj, jo ļaunums ir viņu miteklī, viņu vidū!
17Bet es uz Dievu saucu, un Kungs mani glābs.
18Vakarā un no rīta, un dienvidū sūdzos un vaidu – viņš sadzirdēs manu balsi.
19Viņš paglābs drošumā mani no tiem, kas man uzbrūk, jo tik daudzi pret mani!
20Sadzirdēs Dievs un atbildēs tiem – viņš kopš mūžiem valda. Jo tie citādi netop un nebīstas Dieva!
21Tas ceļ roku pret miermīlīgo un apgāna derību ar viņu,
22salds krējums tam mutē, bet karš tam sirdī, tā vārdi maigāki par eļļu, bet tie ir kaili šķēpi.
23Atstāj Kungam savu nastu, un viņš tevi balstīs, viņš neļaus nemūžam, ka taisnais klūp.
24Bet tu, Dievs, tos grūdīsi akas bedrē – bendes un krāpnieki pat pusmūža nedzīvos! Bet es tev uzticēšos!