1Āsāfa psalms. Dievu Dievs Kungs runā un sauc zemi no saules lēkta līdz rietam.
2No Ciānas, skaistuma mēra, Dievs staro!
3Nāk mūsu Dievs un neklusē – viņam pa priekšu iet rijēja uguns, viņam visapkārt stipra vētra!
4Viņš sauc debesīm augšā un zemei, lai tiesātu savu tautu:
5pulcējiet pie manis uzticīgos, kas upurēdami slēdza ar mani derību!
6Debesis vēstī viņa taisnīgumu, jo Dievs ir tiesnesis!
7Klausies, mana tauta, es runāšu, Israēl, es liecināšu pret tevi – es esmu Dievs, tavs Dievs!
8Ne par upuriem es tevi rāju – tavi sadedzināmie upuri man priekšā vienmēr,
9man nevajag vērsi no tava nama, nedz āžus no taviem aplokiem,
10jo man pieder visi meža zvēri un lopi, kas tūkstoš kalnos,
11es zinu visus kalnu putnus, un visi lauka kustoņi ir mani!
12Ja būtu izsalcis, es tev neprasītu, jo man pieder pasaule un viss, kas tajā!
13Vai tad es ēdu vēršu gaļu, vai tad es dzeru āžu asinis?
14Upurē Dievam pateicību, maksā Visuaugstajam, ko apsolījis,
15un tad piesauc mani posta dienā – es tevi glābšu, un tu godāsi mani!
16Bet ļaundarim Dievs saka: kā uzdrīksties manus likumus piesaukt un manu derību pieminēt,
17tu, kas ienīsti pārmācību un laid manus vārdus gar ausīm?!
18Tu ieraugi zagli, un viņš tev tīk, ar laulības pārkāpējiem tu esi kopā!
19Muti tu palaid uz ļaunu, un tava mēle pin melus.
20Tu sēdi un baumo par savu brāli, savas mātes dēlam tu neslavu cel.
21Tā tu dari, un es lai klusēju?! Tev šķiet, ka es esmu kā tu?! Es rāšu tevi un tiesāšos pret tevi!
22Ņemiet to vērā, Dievu aizmirsušie, ka jūs nesaplosu, – glābēja nebūs!
23Kas upurē pateicību, tas mani godā, kas nosprauž ceļu, tam parādīšu, ka Dievs glābj!