1Korvedim Jedūtūnam. Dāvida psalms.
2Es teicu: sargāšu savus ceļus, ka negrēkoju ar mēli, sargāšu savu muti ar iemauktiem, kamēr ļaundaris manā priekšā!
3Mēms biju un kluss, un rāms pār mēru, bet manas sāpes tik pieņēmās.
4Gruzdēja sirds man krūtīs, un es kunkstēju, jo uguns koda, tad runāju ar savu mēli:
5ļauj, Kungs, uzzināt manu galu un manu dienu mēru – kāds tas? – lai zinu, cik nīcīgs es!
6Tik sprīžiem tu mēri manu dzīvi, un mans mūžs tavā priekšā nekas. Patiesi, cilvēks tik dvesma vien ir!
7Patiesi, kā ēna cilvēks staigā, patiesi, tik dvesma ir viņa pūles – krāj un nezina, kam tiks.
8Ko tagad lai gaidu, Kungs? Mana cerība ir uz tevi!
9Glāb mani no katra grēka, nelgām par apsmieklu neliec mani!
10Mēms biju un nevēru muti, jo tu esi tas, kas dara.
11Noņem man savu pārmācību – tavas rokas ķerts, es nīkstu!
12Rādams par grēkiem, tu cilvēku māci, tu ēd kā kode to, kas tam tīk, – patiesi, tik dvesma ir cilvēks!
13Jel uzklausi manu lūgšanu, Kungs, un manus saucienus dzirdi, manās asarās neskaties klusēdams, jo viesis esmu pie tevis un piemitējs kā mani tēvi!
14Novērsies, lai es atspirgstu, pirms es aizeju un nav manis!