1Dāvida lūgšana. Dzirdi, Kungs, manu taisnību, uzklausi manu brēcienu, ieklausies manā lūgšanā – tā nenāk no melīgām lūpām!
2No tevis man spriedums, tavas acis redz patiesību,
3tu pārbaudīji manu sirdi, tu nāci naktī, tu pārraudzīji, bet neatradi! Jo esmu apņēmies – negrēkos mana mute!
4Bet cilvēku darbi? – Caur tavu vārdu es turos tālu no varmāku ceļiem.
5Cieši man soļi uz tavām takām, nepaslīd manas kājas.
6Es saucu tevi, lai tu atbildi man, Dievs, pievērs man ausi, uzklausi mani,
7kā brīnumu dāvā savu žēlastību – tu, glābējs ikvienam, kas no uzbrucējiem tveras pie tavas labās rokas!
8Glabā mani kā acuraugu, savu spārnu ēnā slēp mani
9no ļaundariem, kas mani vajā, manas dzīvības naidniekiem, kas mani lenc!
10Savos taukos tie iepletušies, ar muti tie dižīgi runā,
11ik solī tie mani apstāj, tie lūko gāzt zemē mani!
12Tie ir kā lauva, kas kāro plēst, kā jauns lauva, kas no slēpņa uzglūn.
13Celies jel, Kungs, stāj pret to, saliec to, no ļaundariem glāb mani ar savu šķēpu,
14ar savu roku, Kungs, no vīriem, kuru mūžs ir tik vien šis laiks. No sava krājuma kuņģus tiem pildi, ka pietiek to dēliem, ka paliek pāri vēl bērniem!
15Bet es taisnots lūkošos tavā vaigā, modies veldzēšos ar tavu veidolu!