1Dāvida psalms. Slavēts lai Kungs, mana klints, kas vingrina manas rokas kaujai, manus pirkstus karam,
2mans aizgādnis un mans cietoksnis, mans patvērums un glābējs man, mans vairogs viņš, pie kā es tveros, kas loka manu tautu manā priekšā!
3Kungs, kas ir cilvēks, ka tu pamani to, un cilvēkbērns, ka tu par viņu domā?
4Cilvēks dvesmai līdzīgs, viņa mūžs ir kā gaisīga ēna.
5Atvāz debesis un nāc lejā, skar kalnus, lai tie kūp!
6Zibsnī zibeni un šķied viņus, laid savas bultas un kliedē viņus,
7stiep savu roku no augstumiem, izrauj mani un izglāb no lielajiem ūdeņiem, no svešinieku rokām,
8kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna!
9Dievs, jaunu dziesmu es dziedāšu tev, desmit stīgu arfu tev spēlēšu!
10Tu izglābi ķēniņus, tu atrāvi Dāvidu, savu kalpu, no ļaunā zobena.
11Izrauj mani, atpestī mani no svešinieku rokām, kuru mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus pilna!
12Kad mūsu dēli savā jaunībā ir kā dēsti pilnā plaukumā, kad mūsu meitas ir kā stūra balsti, izdarināti pils krāšņumam,
13kad mūsu kambari pilni visvisāda labuma, kad mūsu avis nes tūkstošus un desmitiem tūkstošu mūsu ārēs,
14kad mūsu govis ir grūsnas un ne sērga tās ķer, ne tās izmetas, nedz žēli dzird maujam mūsu plašumos –
15svētīta tauta, kurai tā ir! Svētīta tauta, kuras Dievs ir Kungs!