1Kāpēc, Kungs, tu turies tālu, kāpēc paslēpies posta laikos?
2Lepnuma pilni ļaundari grūtdieņus vajā – liec tiem krist no viltus, ko paši kaļ.
3Lielās ļaundaris ar savu kārību, rijīgais nolād un gāna Kungu.
4Ļaundaris lepns – nemeklē viņu! To vien prāto, ka Dieva nav.
5Vienmēr droši tā ceļi, tava tiesa ir augstu – viņš neredz to, kas tam naidnieki – viņš par tiem smej!
6Viņš saka sev sirdī: es nepaklupšu, audžu audzēs man neredzēt ļauna!
7Lāstu pilna tam mute un viltus, un varmācības. Tam zem mēles mokas un posts.
8Pie apmetnēm tas paslēpies gaida, no slēpņa tas nokauj nevainīgo, uz vārgdieni tam acis lūr.
9Viņš uzglūn slepus kā lauva no slēpņa, viņš uzglūn, lai grūtdieni sagrābtu, viņš tver grūtdieni un rauj savā tīklā –
10un satriekts tas zemē ļimst! Zem viņa varas vārgdieņi krīt.
11Tas saka sev sirdī: aizmirsis Dievs, apslēpis savu vaigu, nemūžam viņš neredz!
12Jel celies, Kungs! Dievs, vēz savu roku! Neaizmirsti grūtdieņus!
13Kā ļaundaris drīkst gānīt Dievu?! Tas saka sev sirdī: viņš nevajās!
14Tu taču redzi mokas un sūrumu, tu pamani to un ņem savā rokā – tik uz tevi vārgdieņi paļaujas, bāreņu palīgs tik tu!
15Samaitātā un ļaundara elkoni salauz, vajā negantību, lai iznīkst!
16Kungs ir valdnieks uz laiku laikiem – lai citas tautas paput no viņa zemes!
17Nabago alkas uzklausi, Kungs! Drošini viņu sirdis, pievērs tiem ausi!
18Nes tiesu bāreņiem un apspiestiem, lai nebēg vairs bailēs ļaudis no zemes!