1Sālamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmvārdi,
2kur izzināt gudrību, smelt pamācību, kur uzzināt gudro izteicienus,
3kur skoloties prātā, taisnībā, tiesā un krietnumā,
4kur vientiešiem atjautu gūt un jauneklim zinības un izmanību.
5Klausīsies gudrais un pieņemsies zināšanā, un sapratējs padomu dabūs,
6kā iztulkot sakāmvārdu un līdzību, gudro runas un viņu mīklas.
7Bijāt Kungu – zinību pamats! Gan gudrību, gan pamācību muļķi nīst!
8Ieklausies, dēls, sava tēva pamācībās, neatmet, ko māte tev māca,
9tas jauks vainags tavai galvai un rota tavam kaklam!
10Dēls, ja grēcinieki tevi vilina, tu neļaujies!
11Kad tie saka: nāc mums līdzi, uzglūnēsim asinis izliet, uzklupsim šķīstajiem, kas bez vainas,
12kā šeols aprīsim tos dzīvus, veselus aizrausim bedrē,
13dārgas mantas sev gūsim, pildīsim namus ar laupījumu,
14tu metīsi lozi kopā ar mums, viens maks būs mums visiem! –
15Dēls, neej vienu ceļu ar tiem, nesper kāju uz viņu takas,
16jo viņu kājas uz nelaimi skrien, kad tie steidz asinis izliet!
17Ko dod, ka tīkls plests ik putnam acu priekšā –
18tie paši savām asinīm uzglūn, uzklūp paši savai dzīvībai!
19Tā iziet visiem, kas grābtin grābj, – viņu dzīvība izput!
20Gudrība ielās kliedz, laukumos ceļ balsi,
21kņadas vidū sauc, pie pilsētas vārtiem teic savas runas:
22vientieši, cik ilgi mīlēsiet vientiesību, un jūs, mēdītāji, tīkosiet izsmiet, un, muļķi, nīdīsiet zināšanu?
23Uzklausiet, kad jūs rāju, – redzi, pār jums izliešu savu garu, sacīšu jums, ko gribu teikt!
24Es saucu – bet jūs novērsāties, es izstiepu roku – neviens nepalūkojās!
25Jūs atmetāt visus manus padomus, kad jūs rāju, jums vienalga,
26tad arī es – par jūsu nelaimēm smiešos, jūs izzobošu, kad jums būs bail,
27kad kā vētra jums uznāks bailes un nelaime kā viesulis uzbruks, kad pār jums nāks posts un mokas.
28Tad tie sauks mani, bet es neatsaukšos, tie meklēs mani, bet neatradīs,
29jo tie ienīda zināšanu un bijāt Kunga nevēlējās,
30mans padoms tiem – vienaldzīgs, kad vien tos rāju, tie ņirdza par mani!
31Nu tie ēdīs, ko izaudzējuši, no pašu viltībām būs sāti –
32jo vientiešu aušība tos nokauj un muļķus bezrūpība pazudina!
33Bet, kas mani klausa, tas dzīvos drošs un savā rimtumā nebīsies ļauna!