1Bet, tiklīdz tauta sāka nelāgi vaimanāt, lai Kungs to dzirdētu, Kungs to izdzirdēja – tad iedegās viņa dusmas, Kunga uguns uzliesmoja starp tiem un sāka rīt nometni no viena stūra.
2Tad tauta brēca uz Mozu, un Mozus lūdzās Kungu, un uguns mitējās.
3To vietu nosauca vārdā Tabēra, jo tur aizdegās Kunga uguns.
4Un salašņas, kas tur bija, sāka visu ko kārot, un Israēla dēli atkal sāka gausties un teica: “Kas mūs paēdinās ar gaļu?
5Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus!
6Tagad mēs esam novārguši, nav nekā, tik manna mums acu priekšā!”
7Manna bija kā koriandra sēklas, kā sveķi.
8Ļaudis klaiņoja apkārt, vāca to un mala dzirnavās vai sagrūda piestā, vārīja podos vai gatavoja no tās cepumus, un to garša bija kā eļļas cepumiem.
9Kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad kopā ar to nokrita arī manna.
10Un Mozus dzirdēja, ka tautā raud ik ģimene, katrs pie savas telts durvīm, – tad Kunga dusmas iedegās jo stipri, un Mozus bija sarūgtināts.
11Mozus teica Kungam: “Kāpēc tu esi bijis ļauns pret savu kalpu, kāpēc es neesmu guvis tavu vēlību? Tu man esi uzlicis visu šīs tautas nastu!
12Vai es visus šos ļaudis esmu ieņēmis, vai es tos dzemdēju, ka tu saki, lai nesu tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes zīdaini, – uz zemi, kuru tu esi zvērējis viņu tēviem?!
13No kurienes man gaļa, ko dot visiem šiem ļaudīm? Viņi raud un saka: dod mums gaļu, ko ēst!
14Es nevaru viens pats nest šos ļaudis, jo tie ir par smagu!
15Ja tu man tā dari, tad nokauj mani – ja esmu guvis tavu vēlību, lai es neredzu savu nelaimi!”
16Un Kungs teica Mozum: “Sapulcini man septiņdesmit vīrus no Israēla vecajiem, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecajie un tās uzraugi, un ved viņus uz Saiešanas telti un nostājies tur kopā ar tiem!
17Es nolaidīšos un runāšu tur ar tevi, un es ņemšu no Gara, kas ir pār tevi, un došu viņiem, un tie nesīs šīs tautas nastu kopā ar tevi, tev vairs nebūs tā jānes vienam.
18Tautai tu saki: svētieties rītdienai, un jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs raudājāt, Kungam dzirdot: kas mums dos ēst gaļu? Ēģiptē mums bija labi, – un Kungs jums dos ēst gaļu!
19Nevis vienu dienu jūs ēdīsiet un ne divas dienas, un ne piecas dienas, un ne desmit dienas, un ne divdesmit dienas,
20bet gan veselu mēnesi, kamēr tā jums nāks pa degunu ārā un liksies pretīga, – tāpēc ka jūs atmetāt Kungu, kas bija ar jums, un raudājāt viņa priekšā, sacīdami: kāpēc mēs aizgājām no Ēģiptes?!”
21Un Mozus teica: “Seši simti tūkstošu ir kājnieku vien, pie kā es esmu, un tu saki: es viņiem došu gaļu, un viņi ēdīs veselu mēnesi! –
22Vai viņiem tiks kautas avis un vērši, lai pietiktu, vai viņiem tiks nozvejotas visas jūras zivis, lai pietiktu?”
23Un Kungs teica Mozum: “Vai Kunga roka īsāka kļuvusi? Tagad tu redzēsi, vai mani vārdi ir patiesi vai ne!”
24Un Mozus iznāca ārā un stāstīja tautai, ko Kungs bija teicis, un viņš sapulcināja vīrus no tautas vecajiem un nostādīja viņus visapkārt teltij.
25Kungs nolaidās mākonī un runāja ar viņu, un viņš ņēma Garu, kas bija pār Mozu, un deva to septiņdesmit vīriem, vecajiem, un, kad tiem tika gars, tie sāka pravietot un vairs nemitējās.
26Bet divi vīri bija palikuši nometnē, vienu sauca Eldāds un otru – Mēdāds, un arī tiem tika gars, tie bija to septiņdesmit skaitā, bet uz telti nebija gājuši, un viņi pravietoja nometnē.
27Un kāds zēns skrēja un stāstīja Mozum: “Eldāds un Mēdāds pravieto nometnē!”
28Un Jozua, Nūna dēls, viens no viņa izvēlētajiem kalpiem, teica: “Mans kungs Mozu, aizliedz viņiem!”
29Bet Mozus viņam teica: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!”
30Un Mozus devās uz nometni kopā ar Israēla vecajiem.
31Tad pūta Kunga vējš, atnesa no jūras puses paipalas un nometa tās ap nometni, dienas gājumā vienā pusē un dienas gājumā otrā pusē, visapkārt nometnei, aptuveni divus elkoņus biezā kārtā virs zemes.
32Un tauta gāja visu dienu un nakti un visu nākamo dienu un vāca paipalas. Tas, kurš savāca vismazāk, bija savācis desmit omerus. Viņi izklāja tās klājienā visapkārt nometnei.
33Gaļa vēl nebija apēsta un bija tiem starp zobiem, kad iedegās Kunga dusmas uz tautu, un Kungs sita tautu ar jo smagu sodību.
34To vietu nosauca vārdā Kibrot-Taava, jo tur apraka tos, kas bija padevušies kārībai.
35No Kibrot-Taavas tauta devās uz Hacērotu, un Hacērotā viņi apstājās.