1Šī paša mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla dēli, tērpušies maisos un zemi uz galvas, sapulcējās gavēt.
2Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešinieku dēliem un sāka sūdzēt savus grēkus un savu tēvu vainas.
3Tad tie cēlās katrs no savas vietas un dienas ceturtās daļas garumā lasīja Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatu, bet otru ceturto daļu dienas tie sūdzēja grēkus un zemojās Kungam, savam Dievam.
4Uz paaugstinājuma stāvēja levīti: Jozua, Bānī, Kadmiēls, Šebanja, Šērēbja, Bunnī, Kenānī un skaļā balsī raudāja uz Kungu, savu Dievu.
5Levīti Jozua, Kadmiēls, Bānī, Hašabnja, Šērēbja, Hodija, Šebanja un Petahja sacīja: “Celieties, slavējiet Kungu, savu Dievu! No mūžības līdz mūžībai slavēts tavs godības vārds, augstāks par visu slavu un svētību!
6Tu vienīgais Kungs, tu veidoji debesis, debesu debesis, visus to pulkus, zemi un visu uz tās, jūru un visu tajā – visu tu dari dzīvu! Tev zemojas debesu pulki!
7Tu esi Kungs Dievs, tu izvēlējies Ābramu, liki tam aiziet no kaldiešu Ūras, devi tam vārdu Ābrahāms!
8Tu redzēji, ka viņa sirds taisnīga, slēdzi ar viņu derību, ka dosi tam zemi – kanaāniešu, hetiešu, amoriešu, periziešu, jebūsiešu, girgašiešu, – dosi tā pēcnācējiem! Tu savu vārdu turēji, jo tu esi taisns!
9Mūsu tēvu ciešanas Ēģiptē tu uzlūkoji, viņu raudas pie Niedru jūras tu sadzirdēji!
10Zīmes un brīnumus tu darīji faraonam, visiem viņa kalpiem un viņa zemes ļaudīm! Tu zināji, kā tie pār mums dižojās, tu pierādīji savu vārdu gluži kā šodien!
11Tu viņu priekšā pāršķēli jūru, tie šķērsoja jūru pa sausu zemi! Viņu vajātājus tu iemeti dzīlē kā akmeni varenos ūdeņos!
12Tu vadīji tos ar mākoņu stabu dienā, ar uguns stabu naktī, lai ir gaisma ceļā, pa kuru iet!
13Uz Sīnaja kalna tu nāci lejā, no debesīm tu ar tiem runāji, tu devi tiem taisnu tiesu, patiesu bauslību, labus likumus, labas pavēles!
14Tu viņiem mācīji svēto sabatu, pavēles, likumus, bauslību – viņiem tos pavēlēji caur savu kalpu Mozu!
15Kad tie bija izsalkuši, tu devi maizi no debesīm, kad tie bija izslāpuši, tu liki no klints plūst ūdenim! Tu sacīji tiem: ejiet, mantojiet zemi! Tu biji zvērējis viņiem to dot!
16Mūsu tēvi bija iedomīgi, bija stūrgalvīgi, taviem baušļiem neklausīja!
17Tie liedzas klausīt! Tavus darītos brīnumus viņi neatceras – stūrgalvīgi ieceļ vadoņus, lai atgrieztos Ēģiptes verdzībā! Bet tu, Dievs, tu piedod, žēlo un apžēlo! Lēns dusmās, dāsns žēlastībā! Tu viņus nepamet!
18Kaut arī viņi sev izlēja metāla teļu un sacīja: šis mums ir dievs, kas no Ēģiptes izveda! Tā viņi tevi zaimoja!
19Bet tu savā lielajā žēlastībā tos tuksnesī nepameti! Mākoņu stabs no tiem neatkāpās, dienā vadīdams ceļā, un naktī uguns stabs – lai gaisma ceļā, pa kuru tie iet.
20Savu labo Garu tu devi, lai tiem būtu padoms, viņu mutēm tu neliedzi mannu, viņu slāpēm tu devi ūdeni!
21Četrdesmit gadus tuksnesī baroji, ka nenieka tiem netrūka – apģērbs nedila, kājas netūka!
22Tu viņiem atdevi valstis un tautas, tu tiem dalīji zemes, tā viņi mantoja Sīhona zemi un Hešbonas ķēniņa zemi, un Bāšānas ķēniņa Oga zemi!
23Viņu dēlus tu vairoji – kā zvaigznes debesīs, ievedi viņus zemē, ko viņu tēviem solīji mantot!
24Viņu dēli gāja un mantoja zemi! Tu pakļāvi viņiem kanaāniešus, tās zemes iemītniekus, nodevi tos viņu rokās – ķēniņus un vienkāršus ļaudis, lai dara ar tiem pēc sava prāta!
25Viņi ieņēma cietokšņu pilsētas un treknu zemi, viņi ieguva namus, pilnus visāda labuma, un klints akas, vīnadārzus, olīvkokus, un milzum daudz augļu koku! Viņi ēda, pieēdās un kļuva trekni, dzīvoja tavā lielajā labumā grezni!
26Bet viņi nepakļāvās, pret tevi sacēlās, tavu bauslību pavisam atmeta, tavus praviešus, kas liecināja, lai atgriežas pie tevis, viņi nokāva – tā viņi tevi zaimoja!
27Tad tu viņus atdevi pretiniekiem, un tie viņus mocīja, mokās viņi raudāja, sauca tevi, un tu no debesīm uzklausīji, jo tu esi liels žēlsirdībā! Tu devi tiem glābējus, tie viņus no ienaidniekiem izglāba!
28Bet, kad tiem bija miers, tie atkal darīja ļaunu, un tu tos pameti ienaidniekiem, un tie pār viņiem valdīja, tad raudot tie tevi sauca, un tu no debesīm uzklausīji, daudzkārt tu viņus atbrīvoji savā žēlsirdībā!
29Tu liecināji tiem, lai atgriežas pie tavas bauslības, bet viņi uzpūtās, tavas pavēles neklausīja, grēkoja pret tavu tiesu, kas cilvēkam jāpilda, lai dzīvotu! Tie bija stūrgalvīgi – pagrieza muguru un neklausīja!
30Tava laipnība pret tiem bija uz daudziem gadiem, tu liecināji tiem caur savu Garu, caur saviem praviešiem! Bet viņi neklausīja, tādēļ tu viņus atdevi svešām tautām!
31Tu esi jo žēlsirdīgs, tu nedarīji tiem galu, tu viņus nepameti, jo tu esi žēlsirdīgs Dievs, tu esi žēlīgs!
32Jel, mūsu Dievs, liels, varens, bijājams Dievs, tu turi derību un žēlastību, lai tev nešķiet mazas visas grūtības, kurās mēs nonākam – mūsu ķēniņi, dižkungi, mūsu priesteri, pravieši, mūsu tēvi un visa tava tauta – kopš Asīrijas ķēniņu laika līdz pat šim laikam!
33Tu esi taisnīgs it visā, kas nācis pār mums, tu esi uzticīgs, bet mēs esam ļauni!
34Mūsu ķēniņi un augstmaņi, priesteri un mūsu tēvi nav pildījuši tavu bauslību, nav ievērojuši tavas pavēles un tavas liecības, ko tu viņiem devi.
35Viņu pašu valstī, savā lielajā labvēlībā ko tu viņiem devi, zemē, kas plaša un trekna, – tu viņiem to devi! – viņi tev nekalpoja, neatkāpās no saviem ļaunajiem darbiem!
36Redzi, šodien mēs esam vergi, zemē, kuru tu devi mūsu tēviem, lai mēs ēstu tās augļus un labumus, redzi, šeit mēs esam vergi!
37Tās raža ienākas ķēniņiem, kurus tu pār mums iecēli mūsu grēku dēļ, – pār mūsu miesu un lopiem tie valda, kā viņiem tīk! Mēs esam lielā postā!”