1Kunga vārds, kas bija moraštietim Miham Jūdas ķēniņu Jotāma, Āhāza un Jehizkijāhu laikā – viņa redzējums par Samariju un Jeruzālemi.
2Dzirdiet, visas tautas! Klau, zeme un viss, kas to pilda! Kungs Dievs pret jums liecinās, Kungs – no sava svētā tempļa.
3Redzi, Kungs iznāk no savas mītnes, nāk lejā un samin zemes augstienes.
4Kalni kūst zem viņa un ielejas šķeļas, kā vasks pie uguns, kā ūdens, tekot pa krauju.
5Tas viss – Jēkaba pārkāpuma dēļ, tādēļ ka grēkojis Israēla nams! Kas ir Jēkaba pārkāpums – vai ne Samarija? Kas ir Jūdas elku vietas – vai ne Jeruzāleme?
6“Es darīšu Samariju par drupu kaudzi klajumā, par vietu, kur stāda vīnadārzu. Tās akmeņus sabēršu ielejā, tās pamatus atsegšu!
7Visus tās elkus sadauzīs, tās nešķīsto algu sadedzinās ugunī, visus tās dievekļus es izputināšu – par maukas algu tie taisīti, par maukas algu tie atkal paliks!”
8Par to man jākliedz un jābrēc, jāstaigā basam un kailam, jāklaigā kā šakālim, jāvaid kā pūcei.
9Viņas brūces nav dziedināmas – tās cirstas jau Jūdā, jau manas tautas vārtos, jau Jeruzālemē!
10To nestāstiet Gatā, raudāt neraudiet! Bēt-Leafrā tev jāvārtās pīšļos!
11Ej savu ceļu, Šāfīras iemītniece, kailuma apkaunota. Caanānas iemītniece neiznāk laukā; Bēt-Ēcela ir sērās, tā vieta tev atņemta!
12Nīkst, cerot uz atlabšanu, Mārotas iemītniece, jo Kunga sūtīts ļaunums jau Jeruzālemes vārtos.
13Jūdz rumaku ratos, Lāhīšas iemītniece! – No viņas sākās Ciānas meitas grēks, tur Israēls tika pieķerts pārkāpumos.
14Tādēļ tu dosi atvadu dāvanas Morešet-Gatai. Ahzīvas nami kļuvuši nodevīgi pret Israēla ķēniņiem.
15Vēl es atvedīšu tev īpašnieku, Mārēšas iemītniece, un Israēla krāšņums nonāks Adullāmā.
16Apcērp, noskuj galvu savu smalko dēlu dēļ, noskuj sev pauri kā maitu lijai, jo viņus aizvedīs trimdā.