1Saaicinājis divpadsmit mācekļus, Jēzus deva tiem spēku un varu pār visiem dēmoniem un dziedināt no slimībām
2un nosūtīja viņus sludināt Dieva valstību un ārstēt slimos.
3Viņš tiem sacīja: “Neņemiet sev ceļā līdzi nedz spieķi, nedz somu, nedz maizi, nedz naudu, nedz divi svārkus.
4Kurā namā jūs ieiesiet, tur arī palieciet, un no turienes dodieties tālāk.
5Un, ja kādi jūs neuzņems, tad, izejot no tās pilsētas, nokratiet putekļus no savām kājām par liecību pret tiem.”
6Tad tie aizgāja un devās no ciema uz ciemu, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.
7Tetrarhs Hērods dzirdēja visu, kas notika, un bija nesaprašanā, jo daži sacīja: “Jānis ir uzcēlies no mirušajiem,”
8citi atkal: “Elija ir parādījies,” vēl citi: “Kāds no senajiem praviešiem ir augšāmcēlies.”
9Hērods sacīja: “Jānim es nocirtu galvu. Bet kas tad ir šis, par kuru dzirdu tādas lietas?” Un viņš meklēja iespēju to redzēt.
10Apustuļi atgriezušies stāstīja viņam visu, ko bija darījuši. Tad viņš ņēma tos sev līdzi un devās pa savrupu ceļu uz pilsētu, vārdā Bētsaīda.
11Ļaužu pūļi, to uzzinājuši, sekoja viņam. Viņš tos pieņēma un runāja tiem par Dieva valstību, un darīja veselus tos, kam bija vajadzīga dziedināšana.
12Diena jau sliecās uz vakaru, kad tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja: “Atlaid ļaudis, lai tie dodas uz apkārtējiem ciemiem un mājām, kur varētu pārnakšņot un dabūt kaut ko ēdamu, jo mēs šeit esam nomaļā vietā.”
13Bet viņš tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Tie sacīja: “Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis. Vai lai ejam pirkt ēdamo visiem šiem ļaudīm?”
14Jo to bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš mācekļiem sacīja: “Lieciet tiem apsēsties zemē pulkos pa piecdesmit.”
15Viņi tā izdarīja un lika visiem apsēsties.
16Tad viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis un, pacēlis acis uz debesīm, pateicās un lauza tās un deva mācekļiem, lai tie tās pasniegtu ļaudīm.
17Visi ēda un bija sāti, un no pāri palikušajiem maizes gabaliem salasīja divpadsmit grozus.
18Reiz, kad viņš vientuļā vietā lūdza Dievu un arī mācekļi bija ar viņu, viņš tos izjautāja: “Ko ļaudis runā par mani – kas es esmu?”
19Tie atbildēja: “Jānis Kristītājs, bet citi – Elija, vēl citi – kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.”
20Tad viņš jautāja: “Bet ko jūs sakāt – kas es esmu?” Pēteris atbildēja: “Dieva Svaidītais.”
21Bet viņš tos apsauca, piekodinādams nevienam to nestāstīt,
22un teica: “Cilvēka Dēlam būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties.”
23Tad viņš visiem sacīja: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi, lai ņem savu krustu ik dienas un seko man.
24Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.
25Kāds ieguvums cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet sevi pašu pazudina vai nodara sev ļaunumu?
26Kas būs kaunējies manis un manu vārdu dēļ, tā dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava Tēva, un svēto eņģeļu godībā.
27Patiesi es jums saku: daži no šeit stāvošajiem nāvi nebaudīs, iekams nebūs redzējuši Dieva valstību.”
28Pēc kādām astoņām dienām, kad Jēzus bija šos vārdus sacījis, viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jāni, un Jēkabu un uzkāpa kalnā Dievu lūgt.
29Un, viņam lūdzot, viņa vaigs mainījās un viņa drēbes tapa mirdzoši baltas.
30Un, redzi, divi vīri ar viņu sarunājās – tie bija Mozus un Elija.
31Tie, parādījušies godībā, runāja par viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē.
32Pēteris un viņa biedri bija miega pārņemti, bet pamodušies tie ieraudzīja viņa godību un abus vīrus pie viņa stāvam.
33Kad tie jau grasījās aiziet no viņa, Pēteris, nesaprazdams, ko viņš runā, teica Jēzum: “Mācītāj, te mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.”
34Kamēr Pēteris to teica, uznāca padebesis un viņus apēnoja; un mācekļus pārņēma izbailes, kad tos apņēma mākonis.
35Un no padebeša atskanēja balss: “Šis ir mans izredzētais Dēls, klausiet viņu!”
36Kad šī balss atskanēja, Jēzus jau bija palicis viens. Un viņi klusēja un tanīs dienās nevienam neko nestāstīja par redzēto.
37Nākamajā dienā, kad viņi nokāpa no kalna, tiem pretī nāca liels ļaužu pūlis.
38Un kāds vīrs no pūļa sauca: “Skolotāj, es lūdzu tevi, apskati manu dēlu, viņš man ir vienīgais.
39Redzi, kāds gars to sagrābj un liek pēkšņi kliegt, un krata viņu līdz putām, un atkāpjas tikai, kad ir to galīgi novārdzinājis.
40Es esmu lūdzis tavus mācekļus, lai tie garu izdzen, bet viņi to nespēja.”
41Jēzus atbildēja: “Ak tu neticīgā un samaitātā paaudze! Cik ilgi vēl es pie jums būšu un jūs pacietīšu! Ved šurp savu dēlu!”
42Viņam nākot, dēmons sāka to plosīt un raustīt. Jēzus apsauca nešķīsto garu un darīja zēnu veselu un atdeva tēvam.
43Un visi apjuka Dieva varenības priekšā. Kamēr visi vēl brīnījās par to, ko Jēzus bija darījis, viņš mācekļiem sacīja:
44“Paturiet prātā šos vārdus: Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās.”
45Bet viņi nesaprata šos vārdus; tie palika viņiem apslēpti, un tie tos neaptvēra, un viņi baidījās jautāt viņam par šiem vārdiem.
46Tad tie sāka pārrunāt, kurš viņu vidū būtu lielākais.
47Bet Jēzus zināja viņu sirds domas un, paņēmis kādu bērniņu, nostādīja to sev blakus
48un sacīja tiem: “Ja kāds šo bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani. Ja kāds mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis. Jo mazākais jūsu vidū ir tas lielākais.”
49Jānis vērsās pie viņa un sacīja: “Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas tavā vārdā izdzina dēmonus, un mēs viņam to aizliedzām, jo viņš neseko mums.”
50Bet Jēzus tam sacīja: “Neliedziet gan! Kas nav pret jums, tas ir ar jums!”
51Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš droši vērsa savu vaigu uz Jeruzālemi, lai dotos turp.
52Un viņš sūtīja sev pa priekšu vēstnešus. Tie devās ceļā un iegāja kādā samariešu ciemā, lai sagatavotu viņam naktsmājas.
53Bet samarieši viņu neuzņēma, jo viņš devās uz Jeruzālemi.
54To redzēdami, mācekļi Jānis un Jēkabs sacīja: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?”
55Jēzus pagriezies tos apsauca. Tad viņi gāja uz citu ciemu.
56Tiem ejot pa ceļu, kāds viņam sacīja: “Es sekošu tev, lai kurp tu ietu.”
57un sacīja: ”Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat? Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt” dažos manuskriptos šis pants nav iekļauts
58Jēzus tam teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.”
59Un citam viņš teica: “Seko man!” Bet tas sacīja: “Kungs, ļauj man vispirms aiziet un apglabāt savu tēvu.”
60Bet viņš tam sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!”
61Vēl kāds cits sacīja: “Es sekošu tev, Kungs, bet ļauj vispirms man atvadīties no saviem mājiniekiem.”
62Bet Jēzus tam teica: “Neviens, kas savu roku uzlicis uz arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.”