1Un Kungs sacīja Mozum:
2“Pavēli Israēla dēliem, lai viņi ņem tīrspiestu olīveļļu gaismeklim, kurā vienmēr degtu eļļas lukturīši.
3Lai Ārons to novieto Saiešanas teltī, ārpus liecības priekškara, lai tas vienmēr deg no vakara līdz rītam Kunga priekšā – tas jums ir mūžīgs likums uz paaudzēm!
4Uz šķīstā gaismekļa lai viņš sakārto eļļas lukturīšus, lai tie ir Kunga priekšā vienmēr.
5Ņem labākos miltus un cep no tiem divpadsmit maizes klaipus – katrā klaipā lai ir divas desmitās daļas ēfas miltu.
6Noliec tos divās rindās – pa sešiem rindā uz šķīstā galda Kunga priekšā.
7Katrai rindai virsū liec tīru vīraku, kas kopā ar maizi ir piemiņas daļa Kungam.
8Katrā sabata dienā sakārto to Kunga priekšā vienmēr – tā Israēla dēliem ir mūžīga derība.
9Tas lai tiek Āronam un viņa dēliem – viņi drīkst to ēst svētvietā, jo tas viņiem ir svētumu svētums no Kunga dedzināmajiem upuriem – šis ir mūžīgs likums.”
10Reiz pie Israēla dēliem izgāja kāds israēlietes un ēģiptieša dēls. Un šis israēlietes dēls sāka nometnē kauties ar kādu israēlieti.
11Un israēlietes dēls zaimoja Kunga vārdu, nolādēja to un tika atvests pie Mozus – viņa mātes vārds bija Šelomīta, Dibrī meita, no Dāna cilts.
12Un viņu ielika zem apsardzes – līdz nāks spriedums no Kunga mutes.
13Un Kungs sacīja Mozum:
14“Izved lādētāju ārpus nometnes, lai visi, kas dzirdējuši, liek rokas viņam uz galvas un viss pulks lai viņu nomētā akmeņiem.
15Un runā ar Israēla dēliem, saki: ikviens, kas nolād Dievu, nes savu grēku.
16Kas zaimo Kunga vārdu, lai mirtin mirst – lai viss pulks to nomētā akmeņiem, vienalga, vai tas svešinieks vai savējais, – kas zaimojis Kunga vārdu, tam jāmirst.
17Ikviens, kas nokauj kādu cilvēku, lai mirtin mirst.
18Kas nobeidz kādu lopu, lai to atlīdzina – dzīvību pret dzīvību.
19Ikviens, kas sakropļo savu tuvāko, lai tam tiek darīts, kā viņš pats darīja, –
20lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu – kā viņš kādu cilvēku sakropļojis, tā lai pats tiek sakropļots!
21Kas nobeidz lopu, lai to atlīdzina, bet, kas nonāvē cilvēku, lai mirst.
22Lai jums ir viena tiesa – gan svešiniekam, gan savējam, jo es esmu Kungs, jūsu Dievs.”
23Tad Mozus runāja ar Israēla dēliem, un viņi izveda to, kas bija nolādējis, ārpus nometnes un nomētāja akmeņiem – Israēla dēli darīja, kā Kungs Mozum bija pavēlējis.