1Sauc nu, bet kas tev atbildēs? Kuru no svētajiem tu vaicāsi?
2Muļķi nogalē paša dusmas, un nejēgu nokauj viņa dedzība!
3Es redzēju ģeķi laižam saknes, bet pēkšņi lāsts pār viņa namu,
4viņa dēliem glābiņa nav, vārtos apdala tos, un palīgs nenāk!
5Viņa ražu badmira aprij, ir to paņem, kas dzelkšņos izaug, tver slāpstošie pēc viņa mantas.
6Neba no pīšļiem nāk posts, ne no zemes dīgst mokas,
7jo cilvēks mokām dzimst, kā dzirkstis šķiļas augšup skriet.
8Nudien, pēc Dieva es dzītos un savas rūpes nodotu Dievam,
9kas veic lielas lietas, ko ne izprast, un brīnumus bez sava skaita,
10kas lietiem liek nolīt pār zemi un ūdeņus sūta tecēt pār ārēm,
11kas zemotos paaugstina un zudušiem glābiņu dod,
12kas viltnieku nolūkus sajauc, ka rokas tiem padoma nerod,
13kas gudros pašu viltībā notver, un blēžu nodoms nepastāv –
14dienā tos tumsa pārsteidz, tie pusdienā grābstās kā naktī.
15No zobena, no viņu mutes, no spēcīgā rokas viņš bēduli glābj,
16un nabagam cerība paliek – netaisnībai aizbāzta rīkle!
17Redzi, svētīts cilvēks, ko pārmāca Dievs! Neatgrūd Visuvarenā rīksti!
18Viņš ievaino, un viņš arī pārsien, viņš satriec, un viņa roka sadziedē.
19Sešreiz viņš tevi no mokām glābs, un septiņreiz ļaunums nesasniegs tevi,
20badā viņš paglābs tevi no nāves un karā no zobena varas,
21no dzelošas mēles būsi paslēpts un nebaidīsies, kad nāks posts,
22par postu un badu tu smiesies, no zemes zvēriem tu nebīsies,
23jo ar lauka akmeņiem derība tev un lauka zvēriem ar tevi miers!
24Tu atzīsi – droša ir tava telts, tu raudzīsi – mājvietā netrūks nekā,
25tu redzēsi, kā tava dzimta zeļ un tavi dēsti kā zemes zāle!
26Pilnā briedumā nāksi kapā kā labības kūlis pļaujas laikā.
27Redzi nu, to izdibinājām – tā ir! Uzklausi to un zinies pats!”