1Redzi, ikviens cerībā viļas – vien ieraugot to, jau ļimst,
2nevienam nav dūšas to ērcināt – kurš tad stāsies pret mani?
3Kurš parādu piedzīs man, lai nomaksāju? Kas apakš debesīm, viss mans!
4Neklusēšu par tā augumu, teikšu tā spēku un samērību!
5Kas tam pārraus virsējās bruņas? Divkāršu aizsegu kas pārplēsīs?
6Kas tam atlauzīs rīkles vārtus? Ap viņa ilkņiem – briesmas!
7Mugura tam – vairogu rindas, kā ar spiedogu piespiestas,
8tā piedzītas viena otrai, ka pat vējš netiek cauri,
9cita citai kā pievīlētas, kā piespīlētas – nenāk vaļā.
10Tā šķavas zibeņus šķiež, tā acis kā ausmas plaksti,
11tam no mutes liesmas skrien, lec uguns dzirkstis,
12tam no nāsīm nāk dūmi kā no verdoša sutas poda,
13dvaša tam iesveļ ogles, liesmas šaujas no mutes,
14tam uz skausta sēž spēks, priekšā tam dejo šausmas!
15Miesas kūkumi tam saliedēti, cieti sakniedēti – ka nekust!
16Sirds tam cieta kā akmens, kā dzirnakmens cieta tam pakaļa.
17Kad tas ceļas, tad dievi trūkstas, no izbīļa tiem samisas.
18Zobens pret to nejaudā, ne šķēps, ne bulta, ne pīķis.
19Tas dzelzi tur par salmiem un varu par trupenu koku,
20loka šautra to nepadzīs, kā pelavas lingas akmeņi tam,
21par pelavām milnu tas sauc un smej, kad šķēps svelpj.
22Rumpis tam klāts asām lauskām, kā ar ecēšām tas laižas dubļos,
23kā katlu verdina dzelmi, jūru kā zāļu podu,
24tam no muguras zvīļo ceļš, it kā sirmotu dzīle.
25Nav otra tāda uz zemes pīšļiem – radīts, lai nepazīst bailes.
26Uz dižajiem tas noraugās, viņš valdnieks pār visiem lepnības dēliem.”