1Tad Kungs no viesuļa atbildēja Ījabam, sacīdams:
2“Kas manu padomu aptumšo vārdiem, kuros nav zināšanas?
3Joz nu gurnus kā vīrs – es tev vaicāšu, tu man stāstīsi,
4kur tu biji, kad es liku pamatus zemei – pastāsti, ja to zini!
5Kas mēroja to, tu taču zini! Kas auklu vilka tai pāri?
6Zemes pamati kur gremdēti? Kas stūrakmeni tai pasvieda,
7kad gavilēja rīta zvaigznes un līksmojās visi Dieva dēli?
8Kas stiprām durvīm aizslēdza jūru, kad tā lauzās no zemes klēpja,
9kad es mākoņos to ģērbu un miglas autos vīstīju,
10kad aizliku tai savu robežu, aizšāvu bultu un aizcirtu durvis,
11un teicu: tiktāl nāc, bet tālāk ne, te stās tavi lepnie viļņi!
12Vai kaut reizi esi pavēlējis rītam un ausmai licis zināt tās vietu,
13licis ņemt zemes stūrus un nokratīt negantos no zemes virsas?
14Zeme kļūst kā spiedoga māls, un tie stāv kā uz drānas!
15Atrauta ļaundariem gaisma, viņu paceltais elkonis satriekts!
16Vai esi ticis līdz jūras avotiem, vai dzelmes dibenā nonācis esi?
17Vai vērušies tev nāves vārti, vai tumsības vārtus redzējis esi?
18Vai zemes plašumus izpratis esi? Pastāsti, ja visu to zini!
19Kur tas ceļš, kur gaisma mīt? – un tumsa – kur tās vieta? –
20ka tu novestu mājup tās, zinātu takas uz viņu namu.
21Tu zini – tu biji jau dzimis, un dienu tev bez sava skaita!
22Vai esi nācis sniega kambaros, vai krusas kambarus redzējis esi?
23Tos es glabāju naida laikam, cīniņu un kara dienai!
24Pa kuru ceļu nogriežas rūsa, kā pajūk austrenis zemei pāri?
25Kas lietus gāzmām pašķir ceļu un ceļā sūta pērkona tūces,
26lai līst pār zemi, kur ļaužu nav, pār tuksnesi, kur cilvēks nemājo,
27kalšņas un smilšņas lai atveldzē, lai izdiedzē zāli?
28Vai tad lietum ir tēvs? Kas dzemdina rasas lāses?
29No kuras klēpja ledus nāk, kas dzemdēja debesu sarmu?
30Kā akmens ūdeņi stingst un dzelmes vaigs sasalst.
31Vai vari sasiet Sietiņa važas, vai Muļķa saites atraisīt vari,
32vai zvaigznājus vari vadīt to stundā, vai Lāceni un tās dēlus vadāt tu vari?
33Vai debesu likumus tu zini? Vai tu liec tiem valdīt virs zemes?
34Vai vari līdz mākoņiem pacelt balsi, lai klāj tevi ūdeņu pali?
35Vai tu sūti zibeņus, ka tie iet un atsaucas tev: mēs šeit! –
36Kas padebešiem dāvā gudrību, kas manai debesteltij dod saprašanu?
37Kas ar gudrību saskaita mākoņus, kas debesu krūkas izlej,
38ka pīšļi līp kopā un zemes pikas saķep?
39Vai tu nomedī lauvai laupījumu un lauvēnu dzīvību uzturi,
40kad tie savos midzeņos gul, biezoknī pieplok, uz upuri glūn?
41Kas krauklim dod medījumu, kad šā bērni uz Dievu brēc, tekalējot bez ēsmas?