1Un Ēlīhu runāja vēl, sacīdams:
2“Vai tu domā, ka tev taisnība, kad saki: par Dievu es taisnāks? –
3Tu prasi: kāds labums man, ko es gūtu, ja negrēkotu? –
4Atspēkošu es tevi vārdiem un ar tevi kopā tavus draugus:
5paskaties debesīs un raugi, uzlūko padebešus augstu pār tevi!
6Kaut tu grēkotu, kas viņam par to? Ja pilns tu nedarbu, kas viņam no tā?
7Ja tu taisns, ko viņam tas dod, vai viņš ko ņem no tavas rokas?
8Tādiem kā tu tavs negantums, tavs taisnums tik cilvēku dēliem ko vērts.
9Tie kliedz, ka varmāku daudz, tie brēc zem spēkoņu rokas,
10neprasa: kur ir Dievs, mans Radītājs, kas dāvā dziesmas naktī,
11liek mums mācīties no zemes zvēriem, no debesu putniem gudrību aizgūt? –
12Tad tie kliedz, bet viņš neatbild, jo ļaundari pārlieku lepni,
13bet Dievs neklausās niecībā, Visuvarenais tos pat nemana!
14Tu sūdzies, ka redzēt viņu nedabū? Viņam pieder tiesa – tad gaidi viņu!
15Kad nu viņš aiztaupa savas dusmas, kad viņš ne dikti blēņdari tirda –
16Ījabs dēļ niekiem vārsta muti, bez sajēgas vairo vārdus!”