1Ījabs turpināja savu runu, sacīdams:
2“Kaut es būtu kā senos mēnešos, kā dienās, kad Dievs mani sargāja,
3iededza savu gaismekli virs manas galvas, viņa gaismā es staigāju tumsā!
4Kad man bija ražas laiks un pār manu telti Dieva padoms,
5kad vēl Visuvarenais bija ar mani un mani bērni ap mani,
6kad mazgājās pienā mani soļi un pat klints man izverda eļļu!
7Kad iznācu pilsētas vārtos, kad laukumā iznācu sēdēt,
8puiši redzēja mani un slēpās, vecie cēlās un palika stāvam,
9augstmaņi mitējās runāt un plaukstu lika uz mutes,
10apklusa diženo balsis, mēle tiem lipa pie aukslējām.
11Ļaudis dzirdēja un slavēja mani, ļaudis redzēja un godāja mani!
12Es glābu nabagu, kas brēc, bāreni, kam palīga nav,
13kas postā, svētīja mani, atraitnes sirdi es ielīksmoju.
14Taisnībā tērpos, tā ģērba mani, kā galvauts un mētelis bija mans spriedums,
15aklajam es biju acis, un klibajam kājas es biju.
16Tēvs es biju nabagiem, un svešo sūdzības es izskatīju.
17Netaisnā dzerokļus es sadragāju, no zobiem tam izrāvu laupījumu.
18Teicu: vecumā nomiršu es, kā smilšu būs manu dienu,
19manas saknes ūdenī sniedzas, rasa nakšņo man zaros,
20mans gods allaž jauns, uzvilkts loks man rokā.
21Manī klausījās visi un gaidīja, klusējot mana padoma cietās.
22Kad biju runājis, tie mitējās! – pār tiem ritēja mani vārdi.
23Kā lietu tie gaidīja mani, kā pavasara negaisā pleta muti,
24kad uzsmaidīju, tie pat neticēja, baidījās aptumšot manu vaigu.
25Es tiem rādīju ceļu, kā ķēniņš sēdēju pulka vidū, kā bēdīgo mierinātājs.