1Ījabs atbildēja, sacīdams:
2“Kā līdzēji tam, kam stipruma nav? Kā balstīji elkoni, kas bez spēka?
3Ko mācīji tādam, kam gudrības nav, vai sapratni tam papilnam devi?
4Kam tu sacīji šos vārdus? Un kam pieder dvaša, kas nāk no tevis?
5Mirušo gari dreb zem ūdeņiem un tie, kas tur mīt,
6šeols kails stāv viņa priekšā, un nav apsega bezdibenim.
7Viņš izpleš ziemeļus tukšumam pāri, pakar zemi pār neko.
8Viņš sasien ūdeni padebešos, ka nesairst mākoņi zem tā.
9Viņš aizklāj savu troni, aizsedz tam mākoni priekšā.
10Viņš robežu novilcis ūdeņiem pāri, kur gaisma mijas ar tumsu.
11Debesu balsti dreb un iztrūkstas, kad viņš rājas.
12Ar savu spēku viņš sašķeļ jūru, ar saprātu satriec lepno.
13No viņa elpas debess top tīra, viņa roka nodur žiglo čūsku.
14Redzi, tās viņa mazākās gaitas – tikai čukstus dzirdam no viņa, kurš tad sapratīs viņa varas pērkonus!”