1Elīfazs no Tēmānas atbildēja, sacīdams:
2“Vai tad cilvēks būs Dievam palīgs? Lai palīdz pats sev, kas gana gudrs!
3Vai Visuvarenajam tīk, ka tu taisns? Ko viņš gūst, ja tavi ceļi krietni?
4Vai tavas bijības dēļ viņš tevi rāj un iet ar tevi pie tiesas?
5Vai tavs ļaunums nav milzum liels un pārkāpumu tev bez gala?
6Aplam ņēmi ķīlu no saviem brāļiem, kailiem tu atņēmi drēbes,
7nogurušam nedevi ūdeni dzert, izsalkušam atrāvi maizi!
8Kam stiprs elkonis, tam pieder zeme, to apdzīvo tas, kam lepna piere!
9Atraitnes tu atlaidi tukšā, bāriņu elkonis tika salauzts –
10tādēļ cilpas tev apkārt, tādēļ bailes tevi piepeši sagrābj,
11tāda tumsa, ka ne samanīt, un ūdens plūdi gāžas pār tevi!
12Vai tad Dievs nav debesīs augstu? Paraugies zvaigznēs, kur paceltas tās!
13Bet tu saki: ko Dievs zina? Kā caur tumšiem padebešiem spriež tiesu?
14Mākoņiem aizsedzies, neredz viņš, pa debesloku viņš pastaigājas! –
15Vai tu turēsies pie senā ceļa, kuru grēkdari staigājuši,
16kas iznīdēti pirms laika, viņu pamatus upe izrāvusi,
17tie Dievam teica: atkāpies! Ko Visuvarenais padarīs mums?
18Un viņš pildīja to namus labumiem! Lai man ļaundaru padoms tāls!
19Taisnie redzēs un priecāsies, un šķīstais smies par tādu:
20patiesi, mūsu naidnieks iznīdēts, un, kas tiem palicis, to uguns aprijusi!
21Izlīgsti ar viņu un turi mieru, tā tu vēl sagaidīsi labu!
22Pieņem taču mācību no viņa mutes, liec viņa vārdus pie sirds!
23Ja tu atgriezies pie Visuvarenā – tiksi atjaunots. No savām teltīm padzen netaisnību!
24Zeltu met pīšļos un upju oļos – Ofīra zeltu,
25tad Visuvarenais kļūs par tavu zeltu un būs tev kā tīrs sudrabs.
26Tad par Visuvareno tu priecāsies un uz Dievu pacelsi vaigu,
27tu viņu lūgsi, un viņš tevi sadzirdēs, ko solījis, tu izpildīsi,
28ko nolemsi, tas tev izdosies, un tavus ceļus apspīdēs gaisma.
29Pazemotajam tu teiksi: celies! – jo pazemīgo viņš glābs.
30Viņš izglābs nešķīsto – tas būs glābts caur tavu šķīstumu!”