1Ījabs atbildēja, sacīdams:
2“Daudz ko tādu jau esmu dzirdējis! Nelāgi mierinātāji jūs!
3Vai vēja vārdiem nāks gals? Kas tevi spiež, ka tu tā runā?
4Es teiktu to pašu, ko jūs, ja jūsu dvēselēm būtu kā manai – es rindotu pret jums vārdus un šūpotu pret jums galvu,
5jūs spēcinātu ar savu muti, vārstīgām lūpām jūs spirdzinātu!
6Kad runāju, manas sāpes nerimst, kad apklustu – vai tās nostāj?
7Patiesi, nu izvārdzinājis viņš mani! Izputinājis visu manu namu!
8Tu mani grāb – jau tas pret mani! Mans kārnums ceļas man liecināt tieši vaigā!
9Viņa dusmas plēš mani un vajā, viņš griež zobus uz mani, mans pretinieks zibina acis uz mani.
10Atpletuši pret mani mutes, tie paļādami sit mani vaigā, pret mani tie sapulcējušies.
11Dievs mani nodevis kaušļu baram un ļaundaru rokās iegrūdis mani.
12Mierā es mitu, viņš mani satrieca, pie kakla saķēris dauzīja mani, viņš nolika mani par mērķi sev,
13apstāja viņa strēlnieki mani, viņš šķeļ man nieres un netaupa, viņš izlej zemē manu žulti,
14viņš ielauž manī plaisu pēc plaisas, kā spēkavīrs viņš skrien pret mani!
15Apšuvos maisu ap savu ādu un pīšļos iedūru savu ragu,
16vaigs man sarkans no raudām, uz maniem plakstiem nāves ēna –
17kaut netaisnības nav manā plaukstā un mana lūgšana šķīsta!
18Zeme, neapsedz manas asinis, lai manas vaimanas neapslāpst!
19Jau mans Liecinieks, redzi, debesīs un mans Galvinieks augstumos,
20apsmej mani paša draugi – pēc Dieva raud manas acis!
21Viņš lai izspriež starp vīru un Dievu, starp cilvēka dēlu un viņa tuvāko!
22Paies noliktie gadi – došos tai ceļā, kas atpakaļ neved!