1Lūk, visu redzēja mana acs, auss dzirdēja un saprata.
2Ko jūs zināt, to es arī – nemaz neesmu zemāks par jums!
3Patiesi, uz Visuvareno runāt, ar Dievu tiesāties gribu!
4Patiesi, jūs esat melu kūlēji, viltus dziednieki visi jūs.
5Kaut būtu klusu cietušies – tas būtu gudrāk priekš jums!
6Dzirdiet jel manu liecību, manu lūpu sūdzības uzklausiet!
7Vai dēļ Dieva runāsiet melus un viņa dēļ runāsiet viltu?
8Vai viņa dēļ liekuļosiet un Dieva vietā prāvosieties?
9Ko tad, ja viņš jūs pārbaudīs – vai pievilsiet viņu, kā cilvēku viļ?
10Tiesādams tiesās viņš visus jūs, kas viņa dēļ slepus liekuļo!
11Vai viņa diženums jūs nebiedē, vai viņa priekšā neuznāk bailes?
12Jūsu pamācības ir kā pīšļi, jūsu bruņas kā no māla.
13Stāviet klusu, lai es runāju – lai nāk pār mani vai kas!
14Kam savu miesu man zobos ņemt un savu dvēseli likt delnā?
15Redzi, viņš mani nokaus – cerības nav! Viņa priekšā es aizstāvēšos.
16Arī tas būtu glābiņš man, jo viņa priekšā netiek bezgodis!
17Klausīt klausieties manus vārdus, lai mana vēsts jūsu ausīs!
18Redzi, es gatavs tiesai – es zinu, ka taisnība man!
19Kurš uzveiks mani tiesā – tad es apklusīšu un miršu!
20Tik divas lietas man nedari, tad tava vaiga nevairīšos –
21savu roku neliec man klāt, un tavas briesmas lai nebiedē mani!
22Tad sauc, un es atbildēšu, vai – es runāšu, un tu atsaucies!
23Cik man vainu un grēku? Manu noziegumu un grēku atklāj tu man!
24Kādēļ savu vaigu tu slēp un turi mani par naidnieku?
25Vai vēja nēsātu lapu tu drebini? Vai sausas pelavas tu trenkā? –
26Rūgtiem vārdiem tu pārmet man, jaunības noziegumus dod man līdzi,
27siekstā tu liec man kājas, tu uzraugi visas manas takas, manu kāju pēdas tu iezīmē!
28Cilvēks kā trūdi irst, kā drēbe, ko saēd kodes!