1“Tajā laikā,” saka Kungs, “es būšu Dievs visām Israēla ciltīm, un tās būs mana tauta!
2Tā saka Kungs: tuksnesī atrada vēlību tauta, kas izbēga zobena, – Israēls dodas uz rimtu vietu.”
3No tālienes parādījās Kungs: “Ar mūžīgu mīlestību es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas es žēloju tevi.
4Atkal pacelšu tevi, un tu pacelsies, jaunava Israēla! Atkal tu zvārguļiem rotāsies un līksmi aplī diesi!
5Atkal tu stādīsi vīnadārzus Samarijas kalnos, tur stādīs un baudīs vīnu!
6Jo nāks diena, kad vergi sauks Efraima kalnā: celieties, iesim uz Ciānu, pie Kunga, mūsu Dieva! –
7Jo tā saka Kungs: ar prieku apdziediet Jēkabu un gavilējiet par pirmo starp tautām! Skandiniet, slavējiet, sakiet: Kungs, glāb savu tautu, Israēla pārpalikumu! –
8Redzi, es vedīšu viņus no ziemeļu zemes, no zemes nostūriem viņus sapulcināšu – aklu un tizlu, gan grūto, gan dzemdētāju, kā liels pulks viņi nāks uz šejieni atpakaļ!
9Ar raudām tie nāks, un ar mierinājumu es viņus vedīšu, es vadīšu viņus pie ūdens strautiem, pa taisnu ceļu, kur tie neklups, jo es būšu Israēlam tēvs, un Efraims ir mans pirmdzimtais!
10Tautas, klausieties Kunga vārdu, stāstiet par to tālās salās, sakiet: tas, kurš izklīdināja Israēlu, atkal to sapulcēs kopā un sargās to kā gans savu ganāmpulku!
11Jo Kungs ir izpircis Jēkabu, no stiprākas rokas atpircis viņu!
12Viņi nāks un dziedās Ciānas kalnos, viņi tecēs pie Kunga labuma, pie labības, vīna un eļļas un pie jēriem, un pie teļiem, – viņu dvēseles būs kā padzirdīts dārzs, tiem vairs nenāksies nīkt.
13Tad jaunavas priecāsies dejā kopā ar večiem un jaunekļiem, viņu sēras es vērtīšu līksmē, es mierināšu, es priecēšu viņu no rūpēm!
14Ar treknumu es dzirdīšu priestera dvēseli, un savu tautu ar savu labumu sātināšu! – saka Kungs.
15Tā saka Kungs: Rāmā dzird žēlabu dziesmu – raudas un rūgtums! Rāhēle raud par saviem dēliem, liedzas mierināties par saviem dēliem, jo viņu vairs nav!”
16Tā saka Kungs: “Liedz savai balsij raudas un asaras acīm, jo tavam darbam būs alga, saka Kungs, viņi atgriezīsies no naidnieka zemes!
17Tavai nākotnei ir cerība, saka Kungs, tavi dēli atgriezīsies savā zemē!
18Dzirdēt es dzirdēju Efraimu īdam: tu mani pārmācīji, es tiku pārmācīts kā dumja tele! Ved mani atpakaļ, un es atgriezīšos, jo tu esi Kungs, mans Dievs!
19Kad es novērsos, tad es rimos! Kad man lika zināt, tad sērodams situ uz gurniem: es apkaunots, es bez goda, jo savas jaunības izsmieklu nesu!
20Vai Efraims nav man mīļš dēls, vai nav tīkams bērns? Lai cik viņu lamāju, taču vienmēr viņu atceros! Viņa dēļ man trīs iekšas, žēlot es žēlošu viņu!” saka Kungs.
21“Uzliec rādītāja akmeni, uzslej sev ceļrāža stabu! Ved savu sirdi pa stingru ceļu, pa ceļu, kuru tu iesi, atgriezies, jaunava Israēla, atgriezies savās pilsētās!
22Cik ilgi vēl mīņāsies, atkritusī meita?! Šai zemei Kungs jau devis citu sievu, kas protas aptecēt vīru!”
23Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: “Kad es atvedīšu atpakaļ gūstekņus, tad Jūdas zemē un pilsētās tie atkal teiks šos vārdus: esi svētīts, tu, Kungs! Tu taisnības pļava! Tu svētuma kalns! –
24Tur mitīs Jūda kopā ar visām pilsētām un zemnieki, un tie, kas ar ganāmpulkiem klejo.
25Es padzirdīšu gurušu dvēseli, ik tvīkstošu dvēseli es piepildīšu!”
26Tad es pamodos un palūkojos, mans miegs bija salds.
27“Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “un es sēšu Israēla namā un Jūdas namā cilvēka sēklu un lopa sēklu!
28Un, kā es tos uzlūkoju, lai rautu un plēstu, lai plosītu un izdeldētu un lai darītu ļaunu, tā es tos uzlūkošu, lai celtu un lai stādītu,” saka Kungs.
29Tajās dienās viņi vairs neteiks: tēvi ēda skābas vīnogas, bet dēliem notrula zobi! –
30Bet ikviens mirs savas vainas dēļ, un zobi notruls tam cilvēkam, kas pats skābas vīnogas ēdis!
31“Redzi, nāk dienas,” saka Kungs, “kad es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un Jūdas namu.
32Ne tādu derību, ko es slēdzu ar viņu tēviem todien, kad ņēmu tos pie rokas, lai izvestu no Ēģiptes zemes, – viņi lauza manu derību, lai gan pār tiem valdīju, saka Kungs.
33Pēc šīm dienām ar Israēla namu es slēgšu šādu derību, saka Kungs, es došu viņiem savu bauslību, es rakstīšu to viņu sirdīs, un es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta.
34Neviens vairs nepamācīs nedz savu tuvāko, nedz savu brāli, sacīdams: pazīstiet Kungu! – jo viņi visi mani pazīs, no maza līdz lielam, saka Kungs, es piedošu viņu vainas un viņu grēkus vairs nepieminēšu!”
35Tā saka Kungs, kas dienā dod gaismai sauli un mēness un zvaigžņu kārtību gaismai naktī, kas viļņo jūru, ka tā krāc viļņus, – Pulku Kungs ir viņa vārds!
36“Ja šie mani likumi beigtos,” saka Kungs, “tik tad beigtos Israēla dzimums, tik tad tie nemūžam vairs nebūtu mana tauta!”
37Tā saka Kungs: “Ja var izmērīt debesis augšā, ja var izmērīt zemes pamatus apakšā, tik tad es atmetīšu visu Israēla dzimumu dēļ visa, ko viņi darījuši, saka Kungs.
38Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad Kungam tiks uzcelta pilsēta – no Hananēla torņa līdz Stūra vārtiem,
39un mēraukla ies līdz Gārēba pakalnam un tad tiks pagriezta uz Gou,
40un visa līķu un pelnu paleja un visas āres līdz Kidronas strautam un līdz Zirgu vārtiem uz austrumiem būs svētas Kungam! Te nemūžam vairs negraus un neplēsīs!”