1Viņš teica: “Ja vīrs sūta prom savu sievu un tā aiziet no viņa un kļūst citam par sievu, vai viņš vairs pie tās var atgriezties? Vai tāda zeme lai netaptu nekrietna? Bet tu maukoji ar tik daudziem un gribi atgriezties pie manis?” saka Kungs.
2“Pacel acis uz kailajiem kalniem un skaties! Kur tik tu neesi piesmieta!? Tu tupi priekš viņiem ceļmalā kā arābs tuksnesī, ar savu maucību un ļaunumu tu samaitā zemi!
3Lieti aizkavējās un lītavu nebija, bet tev jau ir maukas piere un man tu liedzies pašai par kaunu!
4Tagad tu sauc uz mani: mans tēvs! Tu – mans jaunības draugs!
5Vai tad viņš mūžam būs bargs? Vai bardzību turēs līdz galam? – Redzi, tā tu teicies, bet darīji, cik vien varēji, ļaunu!”
6Ķēniņa Jošijāhu dienās Kungs man teica: “Vai redzēji, ko darīja atkritusī Israēla? Viņa gāja maukot uz katra augstāka pakalna un zem katra zaļoksna koka!
7Un pēc tam, kad tā man visu to bija nodarījusi, es teicu: tu atgriezīsies! Bet tā neatgriezās. Un to redzēja Jūda, tās neuzticīgā māsa.
8Un, kaut gan tā redzēja, ka par laulības pārkāpšanu es aizdzinu projām Israēlu un devu tai šķiršanās rakstu, neuzticīgā Jūda, tās māsa, nebijās, bet gāja un maukoja pati!
9Ar savu vieglprātes maucību tā aptraipīja zemi un pārkāpa laulību ar kokiem un akmeņiem.
10Un pat tad šī neuzticīgā māsa Jūda neatgriezās pie manis no sirds, bet gan ar viltu,” saka Kungs.
11Un Kungs man teica: “Pat atkritusī Israēla ir taisnāka par neuzticīgo Jūdu!
12Ej un izkliedz šos vārdus pret ziemeļiem! Saki: atgriezies, atkritusī Israēla! – saka Kungs, es neniknošos uz tevi, jo es esmu uzticīgs, saka Kungs, vienmēr nebūšu bargs!
13Tik zinies savu vainu, ka dumpoji pret Kungu, savu Dievu, blandījies apkārt ar svešiem zem katra zaļoksna koka! Manā balsī tu neklausījies! – saka Kungs.
14Nāciet atpakaļ, atkritušie dēli, saka Kungs, jūs esat mani. Es ņemšu jūs pa vienam no katras pilsētas, pa diviem no katras dzimtas, un vedīšu jūs uz Ciānu!
15Es došu jums ganus, kas tīk manai sirdij, un tie ganīs jūs ar ziņu un apdomu.
16Un dienās, kad jūs vairosieties un augļosieties tai zemē, saka Kungs, tad lai nerunā vairs par Kunga derības šķirstu, – lai tas nenāk vairs prātā, lai to neatceras un pēc tā neilgojas, un lai no jauna nebūvē.
17Tad Jeruzālemi dēvēs par Kunga troni un Kunga vārdā Jeruzālemē pulcēsies visas tautas, un neviens vairs nedzīvos pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības.
18Tajās dienās Jūdas nams būs kopā ar Israēla namu, un no ziemeļu zemes tie abi kopā nāks uz zemi, ko es devu par mantojumu jūsu tēviem.
19Es teicu: es darīšu tevi par savu dēlu, es došu tev leknāko zemi, tu mantosi lielāko dārgumu tautās! Es teicu: mani jūs sauksiet par Tēvu, no manis jūs vairs neatkritīsiet!
20Tiešām, kā sieva viļ savu vīru, tā tu vīli mani, Israēl!” saka Kungs.
21Pār kalniem dzird raudu balsi – tur lūgdamies raud Israēla dēli, jo savas takas tie sajaukuši un aizmirsuši Kungu, savu Dievu!
22“Atgriezieties, atkritušie dēli, es dziedēšu jūs no neuzticības!” Redzi, mēs nākam pie tevis, jo tu esi Kungs, mūsu Dievs! –
23Patiesi! Meli ir pakalnu svētki un klaigas uz kalniem! Patiesi! Kungs, mūsu Dievs, ir glābiņš Israēlam!
24Bet kauna darbi kopš jaunības aprija mūsu tēvu pūles, viņu avis un vēršus, viņu dēlus un meitas.
25Lai tupstam kaunā, lai sedzamies negodu, jo pret Kungu, savu Dievu, esam grēkojuši – mēs un mūsu tēvi, – no jaunības līdz pat šodienai! Kunga, mūsu Dieva, balsij mēs neklausījām.