1Kungs man teica: “Pat ja manā priekšā stāvētu Mozus un Samuēls, mana dvēsele nav pie šīs tautas, – sūti tos projām no manis, lai tie iet prom!
2Un, kad tie tev teiks: kurp mums jāiet? – tad saki tiem: tā saka Kungs: kuri nāvei, tie nāvei, kuri zobenam, tie zobenam, kuri badam, tie badam, kuri gūstam, tie gūstam!
3Un es piemeklēšu tos ar četrām sērgām, saka Kungs, ar zobenu, lai kauj, ar suņiem, lai plēš, ar debesu putniem un zemes zvēriem, lai rij un lai posta!
4Es darīšu tos par briesmu tēlu visām zemes valstībām – tā dēļ, ko Jeruzālemē darīja Jūdas ķēniņš Manase, Jehizkijāhu dēls.
5Kas apžēlosies par tevi, Jeruzāleme, kas jutīs tev līdzi, kas vērsīsies pie tevis, lai pajautātu: vai tev klājas labi?
6Tu atmeti mani, saka Kungs, gāji atmuguriski, un es pastiepu savu roku un tevi nopostīju! Velti es nopūlos, tevi mierinādams.
7Ar vētījamo lāpstu es tos izvētīju zemes vārtos, savu tautu bez bērniem atstāju un izdeldēju, jo no sava ceļa tie novērsās!
8Darīju, ka viņu atraitņu ir vairāk nekā jūrā smilšu, viņu jaunekļu mātēm es uzsūtīju nīdētāju ap pusdienas laiku, es liku, lai piepeši tiem uzkrīt bailes un šausmas.
9Novīta tā, kas bija septiņus dzemdējusi, nonīka viņas dvēsele, viņas saule pa dienu norietēja, viņa tika apkaunota un pievilta. Un, kas tiem atlicis, to es atdošu zobenam viņu naidnieku priekšā,” saka Kungs.
10Vai manu, māt, ka tu mani dzemdēji! – strīdnieku un ķildnieku pret visu zemi – es neesmu palienējis un no manis nav aizlienējuši, bet lād mani visi!
11Kungs teica: “Es tevi atbrīvošu ar labu, es darīšu, ka naidnieks vēl nolūgsies tevi ļaunā un nelaimes laikā!
12Vai ar dzelzi var pārsist ziemeļu dzelzi un varu?
13Tavus labumus un dārgumus es par velti atdošu laupīt – par visiem taviem grēkiem visās tavās robežās.
14Es likšu, lai tu kalpo saviem naidniekiem zemē, ko nepazīsti, jo manās dusmās iedegās uguns, mūžam tā degs!”
15Kungs, tu zini! Atceries mani, piemeklē mani, atrieb mani maniem vajātājiem! Pacieties, nepaņem mani! Zini – tevis dēļ mani izsmej!
16Tavi vārdi atradās, un es tos apēdu, un tavi vārdi bija man sirds prieks un līksme, jo es esmu saukts tavā vārdā, Kungs, Pulku Dievs!
17Smējēju pulkā es nesēdēju un nelīksmoju, es sēdēju viens tava spēka dēļ: es sēdēju, jo ar dusmām tu mani pildīji!
18Kādēļ manas sāpes ilgst mūžam un sirguļo mana brūce, liedzas dziedējama? Vai tu mānīsi mani kā strauts, kas vasarā izsīkst?
19Tādēļ tā saka Kungs: “Ja tu atgriezīsies, es tevi ņemšu pie sevis un tu stāvēsi manā priekšā, un, ja tu atšķirsi cēlo no nevērtīgā, tu būsi kā mana mute! Viņi atgriezīsies pie tevis, bet tu pie tiem neatgriezies!
20Es likšu tevi šai tautai par nepieejamu vara mūri, un viņi karos pret tevi, bet tevi nepievārēs, jo es esmu ar tevi, lai tevi glābtu un pestītu,” saka Kungs.
21“Es tevi izpestīšu no ļauno rokas un izpirkšu tevi no varmāku nagiem!”