1Klausies šo, Jēkaba nams, kas saukts Israēla vārdā, kas no Jūdas ūdeņiem nācis, kas zvēr Kunga vārdā un piesauc Israēla Dievu – ne ar patiesību un ne ar taisnību!
2Jo tevi sauc svētās pilsētas vārdā un dēvē pēc Israēla Dieva – Pulku Kungs ir viņa vārds!
3“Jau kopš senatnes es to esmu teicis, no manas mutes tas nācis, es esmu to daudzinājis – piepeši es darīju to, un tas notika!
4Tā kā jau zināju, ka esi tiepīgs, ka tev kakls kā dzelzs dzīslas un piere no vara,
5es jau kopš senatnes tev stāstīju, jau iepriekš liku, lai pasaka tev, ka tu neteiktu: mans elks to paveica, mans tēls un mans lējums to pavēlēja! –
6Tu dzirdēji, vēroji šo visu, bet nu negribi to atzīt?! – Tagad es tev pasludinu ko jaunu, apslēptas lietas, ko tu nezināji!
7Nupat tas darīts, neba sen, gandrīz vai šodien – bet jūs to nebijāt dzirdējuši un nevarat sacīt: re, es jau to zināju! –
8Ne tu dzirdēji, ne tu zināji, jau sen tavas ausis ir ciet, es zinu – krāptin tu krāpies, kopš klēpja jau noziedzies – tā saka par tevi!
9Sava vārda dēļ es gausinu dusmas, savas slavas dēļ es ciešos ar tevi, lai man nav tevi jāiznīdē!
10Redzi, es šķīstīju tevi, bet ne kā sudrabu, es tevi kausēdams pārbaudīju ciešanu krāsnī!
11Pats sevis, pats sevis dēļ es to darīju, jo kādēļ man sagānīties, – savu godu es citam nedošu!
12Klausies mani, Jēkab, un tu, Israēl, ko es esmu aicinājis: es esmu tas – es esmu pirmais, es esmu pēdējais!
13Mana roka tā bija, kas lika pamatus zemei, mana labā roka izpleta debesis, es uzsaucu to pulkiem, un tie sastājās!
14Pulcējieties visi un klausieties, kurš cits ko tādu jau teicis? Bet Kungs mīl šo, viņš Bābelei darīs, ko gribēs, un viņa elkonis – kaldiešiem!
15Es! – es runāju un viņu saucu, es atvedu viņu, lai viņam sokas gaitas!
16Nāciet pie manis, klausieties šo – nemūžam es neesmu runājis paslepen, kad tas notika, es jau tur biju – un tagad Kungs Dievs sūta mani un savu Garu!”
17Tā saka Kungs, tavs Izpircējs, Israēla Svētais: “Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi māca, lai tev sokas, kas ved tevi pa ceļu, kur jāiet!
18Kaut tu būtu klausījis maniem baušļiem, tad tavs miers būtu kā upe un tava taisnība kā jūras viļņi,
19tavu pēcnācēju būtu kā smilšu un pēcteču, kas no taviem gurniem nāk, kā smilšu graudu – viņu vārds netiktu nīdēts un nīcināts no tiem, kas manā priekšā!”
20Prom no Bābeles! Bēdz no Kaldejas! Ar gavilēm stāsti un vēstī, lai aiziet līdz zemes malām, saki: Kungs izpircis savu kalpu Jēkabu!
21Tiem tuksnesī aizvestiem neslāpa, no klints viņš tiem ūdeni plūdināja, viņš pāršķēla klinti, un izšļācās ūdens!
22“Nav miera,” tā saka Kungs, “ļaundariem!”