1“Mieriniet, mieriniet manu tautu,” saka jūsu Dievs.
2Runājiet sirsnīgi uz Jeruzālemi, sauciet uz to, jo tās ciešanas ir piepildītas un tās vaina piedota, jo tā divkārt no Kunga rokas dabūjusi par visiem saviem grēkiem!
3Balss sauc: “Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!
4Visas ielejas lai aizber, visus kalnus un paugurus nolīdzina, lai nelīdzens paliek līdzens un raupjums gluds!
5Lai Kunga godība atklājas, lai redz visa radība, jo Kunga mute ir runājusi!”
6Balss saka: “Sauc!” – Un es teicu: “Ko lai es saucu?!” – Visa radība ir kā zāle, viss tās jaukums kā ziedi laukā!
7Nokalst zāle, novīst ziedi, ja tiem uzpūš Kunga dvesma, tiešām, ļaudis ir kā zāle!
8Zāle nokalst, ziedi novīst, bet mūsu Dieva Vārds paliek mūžam!
9Kāp augstā kalnā, kāp, vēstī Ciānai labu, sauc no visa spēka, vēstī Jeruzālemei labu, sauc, nebaidies, saki Jūdas pilsētām: redzi, jūsu Dievs,
10redzi, Kungs Dievs ar spēku nāk, ar savu izstiepto elkoni valda, redzi, viņam ir atmaksa, viņa atdarīšana iet viņam pa priekšu!
11Kā gans savu pulku viņš ganīs, viņš pulcēs ar savu elkoni, pie savām krūtīm jērus nesīs, un avjumātes aprūpēs!
12Kas ar sauju ūdeņus izmērījis, kas debesis rokām aptvēris, kas zemes pīšļus mērtraukā sabēris, kas kalnus svaros nosvēris un ar atsvariem pakalnus?
13Kas Kunga Garu ir izmērījis, kas viņam padomu dos?
14Kam viņš padomu prasījis, lai viņam ko paskaidrotu, lai viņu mācītu tiesas lietās, lai viņam mācītu zināšanu un saprašanu?
15Redzi, tautas kā piliens kausā, kā puteklis pie atsvara, redzi, viņš paceļ salas kā smilšu graudu!
16Lebanonā nepietiek malkas, tur nepietiek zvēru sadedzināmajam upurim!
17Visas tautas nav nekas viņa priekšā, tās viņam nieks vien un sīkums!
18Ar ko jūs Dievu salīdzināsiet, ar ko viņu samērosiet?
19Vai ar tēlu, ko izlējis amatnieks vai ko zeltkalis ar zeltu pārklājis un kam sudraba ķēdes nokalis?
20Kam tāds upuris nav pa spēkam, tas izraugās koku, kas nepūst, to izvēlas gudrs amatnieks, lai uzslietu elku, kas nekust!
21Vai jūs nezināt, vai jūs nedzirdat, vai jau no iesākuma jums nav sacīts, vai kopš zemes radīšanas jūs nesajēdzat,
22kas sēž pār zemes jumu – tās mītnieki ir kā siseņi, kas debesis izstiepj kā aizkaru, kas tās izpleš kā telti, kur dzīvot!?
23Viņš vareno par nieku padara, zemes valdnieku pataisa par neko!
24Knapi iedēstīti, knapi iesēti, knapi saknes laiduši, zemē iesakņojušies – viņš tiem uzdveš, un tie nokalst, un vētra tos izrauj kā salmus!
25Kam jūs mani pielīdzināsiet, ka es tam būtu līdzīgs, saka Svētais,
26paceliet augšup acis, redziet, kas radījis šos, kas pēc skaita visiem to pulkiem liek rasties, kas tos visus nosaucis vārdā savā lielajā varā un spēka stiprumā, ka tur netrūkst nenieka!
27Jēkab, kādēļ tu saki un tu, Israēl, runā: manas gaitas Kungam apslēptas, Dievam gar manu tiesu nav daļas! –
28Vai tu nezini, vai tu neesi dzirdējis – mūžīgs Dievs ir Kungs, kas radījis zemes malas, viņš nepagurs un nepiekusīs, neizdibināma ir viņa saprašana!
29Viņš nogurušam dod spēku un spēcina to, kam nav stipruma!
30Nogurst jaunekļi, un pagurst varoņi – kluptin tie klūp!
31Bet, kas cer uz Kungu, atgūst spēku, ceļas spārnos kā ērgļi, skrej un nepiekūst, iet un nepagurst!